liepajniekiem.lv
Veltījums atvasēm
Pirmā grāmata vairs tikai viens eksemplārs palicis autorei, otrā ir vairāk. Tā arī bija iecerēts, ka dāvina bērniem un draugiem. Savu krājumu izdošanu Dzidra Pavlova apmaksāja pati.
“Pensionāri jau ir bagātākā sabiedrības daļa,”
viņa joko.
Lai gan, nē, esot gan otrajai grāmatai simtnieku aizņēmusies – no sava bēru fonda, ko sakrājusi pati.
Viņas radošā darbnīca ir virtuve. Tur uz galda gan dzejoļu klade, gan radu raksti.
“Kā jūs domājat, kas šis ir?” viņa šķelmīgi jautā, rādot ar datumiem blīvi aizpildītas lappuses. “Tie manu mazmazbērnu dzimšanas datumi. Un vēl tos esmu apvilkusi kalendārā, lai kādu nepalaistu garām.”
Lai visi būtu tik bagāti! – 13 mazbērnu, 25 mazmazbērni un viens mazmazmazbērniņš.
“Man bija seši bērni – divi dēli, četras meitas. Vairs palikusi viena meita, pārējie nomiruši. Pirmā nomira maziņa, septiņus mēnešus veca, pēdējais – pirms pusotra gada,” mamma stāsta, ka tad arī sākās dzejoļu rakstīšana. Bija jāpošas bērēm, bet viņa apsēdās rakstīt.
“Lasīju dzejoļus priekšā dārza kaimiņienei, līdz viņa samusināja: “Tos taču nevar atstāt tikai kladē!” Un tad es izdomāju, ka izdošu grāmatu, lai ir katram mazbērnam.
Ko citu es viņiem atstāšu mantojumā, dažus tūkstošus eiro? Un otro grāmatu es veltīju mazmazbērniem. Viņi to kādreiz pašķirstīs un atcerēsies mani,”
stāsta Dzidras kundze.
Laikam jau skolas gados padevušies sacerējumi un paticis rakstīt? Izrādās – nepavisam ne! Gramatika vienmēr padevusies, bet radīt saturu nav pratusi.
Skolotājs par domrakstiem trijnieku licis tikai tādēļ, ka komati bija īstajās vietās.
Papīram uztic pārdzīvojumus
“Man ir labi znoti, es viņus gandrīz ceļu debesīs, bet meitas bieži dabū pa mizu,” tāda, lūk, ir vīramāte.
“Meita Sandra man reiz teica: “Tu, mamma, tikai tos vīriešus slavē.” Tad es sāku domāt, ka man ir jāuzraksta, jāpastāsta bērniem, kā augu.”
Dzidra Pavlova neatceras, ka mazotnē viņu mamma būtu auklējusi. Nejuta gan arī, ka būtu negaidīts bērns, bet mīlestības izpausmes nepieredzēja. “Taču opaps, tas mums bija pa visām līnijām!” viņa atceras Jāni Lambergu.
“Viņš ar ragaviņām vizināja, mums ar brāli taisīja rotaļlietas.
Man opaps bija kā Dievs, un varbūt arī tāpēc es tā izturos pret znotiem.
Es izdomāju, ka par to uzrakstīšu. Kad nomiršu, lai tad izlasa un padomā, agrāk nedošu. Un vairāk arī netika rakstīts.”
Taču pienāca gads, kurā cits pēc cita mūžībā aizgāja trīs tuvi cilvēki – meita, dēls un mazdēls. Bija smagi, un vajadzēja kaut kādā veidā pārdzīvojumus izteikt.
“Mēs ģimenē nemākam žēloties. Ja arī kas sāp, to turam sevī. Tomēr pienāk mirklis, kad vajag izteikt. Un tajā pašā kladē, kurā es opapu paslavināju, ņēmu un uzrakstīju visu, kas man bija uz sirds,” aizputniece atceras, ka tāda atklātība pašai pret sevi bija tikai brīsniņu – tad, kad nomira Sandra.
Otrs dēls aizgāja mūžībā vēlāk, viņu izvadīja no dzimtas mājām Kalvenē. Mamma virtuvē sēdēja pie galda, gaidīja atnākam meitu, kas dzīvo blakusmājā. Bija jābrauc uz bērēm.
“Bet mani viens it kā bakstītu: “Tu paņem papīru, paņem papīru!” Es atvēru kladi, redzēju, ko esmu uzrakstījusi pirms ilga laika, un atkal dzirdēju: “Raksti, raksti!” Un tad es uzrakstīju savu pirmo dzejoli…” tāds ir grāmatu autores stāsts par dzejošanas sākumu.
Un dzejoļi, var teikt, sāka nākt. Taču tos pierakstīt varot tikai vienā vietā – pie virtuves galda. Tur sēžot, izjūta esot tāda, ka kāds stāv blakus un diktē.
“Reizēm liekas, ka man vairs nav, ko rakstīt, bet es apsēdīšos tur, un momentā būs, ko rakstīt. Nu, tā vi’š ir!”
nosaka Dzidra Pavlova.
Pirmajā grāmatā viņa vārsmās aprakstījusi savu dzīvi, otrajā ir bērniem atbilstoši stāstiņi un dzejoļi.
Gribētu darīt vairāk
Dzimusi, augusi kalveniece, visu mūžu bijusi saistīta ar šo pagastu un ir joprojām…
“Ja man nesāpētu ceļgali, es tur būtu vēl vairāk. Man taču Kalvenē lielais dārzs! Tūlīt jāpērk sēklas, drīz būs jāsēj.
Es darītāja esmu liela, man tikai jātiek līdz tai vietai.
Ir, kas aizved,” Dzidra Pavlova stāsta par dzimtajām mājām “Gruntkalniem”, kur dēls izveidoja saimniecību.
Kad sākās tā saucamie Breša laiki, māja un visa zeme tika Dzidrai, jo viņa bija palikusi vienīgā mantiniece. Brālis tad jau bija miris. Tad zemes nebija daudz, kādi 23 hektāri, bet tagad jau esot pulka apkārt.
“Nu, ko tad es tur? Jau biju atnākusi uz pilsētu. Atdāvināju saimniecību dēlam. Viņš tur bija uzaudzis, tā arī palika saimniekot. Kad nomira, saimniecību pārņēma viņa dēls. Es tur dēlam dārzu rušināju un tagad turpinu. Man divas siltumnīcas un vēl visa kā. Ogas ir, zaptes ir, tomāti sataisīti, sēnes salasītas… Tālab jau arī paliek nauda, par ko varēju izdot grāmatas,” atklāj aizrautīgā dzejoļu rakstītāja.
VAI MELOT?
Dzidra Pavlova
Ir tautas sakāmvārds,
Ka meliem īsas kājas.
Tā tiesa nav.
Meli var ilgi un tāli skriet.
Mums meli kā vecākais brālis
It bieži grib līdzās būt.
Un, ja tu kur kļūdījies būsi,
Tad meli tevi glābs.
Ar meliem var izskriet caur dzīves bangām,
Tie pratīs tev spārnus pieaudzēt.
Ar meliem kopā var tālu skriet,
Tik nevajag
Melot pašam sev.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
