Liekoties, ka šī ir desmitā sezona, kad arbūzus savā saimniecībā ne tikai pašu vajadzībām, bet arī tirgum audzē Medzes pagasta zemnieki Gunta un Rolands Dambji. Šovasar apstākļi īpaši piemēroti šai nodarbei. Dienas pieturas saulainas un karstas. Tāpēc raža padevusies branga. Nesen nolijušais lietus tikai nācis par ļaunu. Augiem drīz pēc tam esot apdzeltējušas lapas. Aizvadītajā  piektdienā, kad ciemojāmies Dambju sētā, kopā ar gurķiem un agrajiem kāpostiem uz tirgu bija nogādāts pirmais Lejaskurzemē izaudzēto dienvidaugļu vedums.

Pircēju tiem neesot trūcis.

 Augi, kam vajadzīgas zilas debesis

Kā pastāstīja saimnieks, šovasar arbūziem atvēlēts kāds pushektārs zemes. Varētu jau ierādīt siltummīļiem arī lielākas platības, taču vajagot rēķināties ar agroplēvi, jo tā nav nemaz tik lēta. Arbūzus saimniecībā sējot siltumnīcā un tikai pēc tam, kad tie jau paaugušies, maija sākumā izstādot klajā laukā. Zem agrotīkla arbūzi tiekot slēpti aptuveni līdz jūnija vidum, jo saimniecība atrodas lejpus stāvkrastam, vietā, kur kādreiz viļņojusies jūra, un stipras salnas to apmeklējot biežāk, nekā laukus, kas izvietoti virs stāvkrasta.
Gunta un Rolands teica, ka mēģinājuši iegūt ražu arī bez pārstādīšanas, atstājot augus siltumnīcās visu vasaru, taču tad tie devuši nelielus augļus. “Kādu kilogramu smagi tie izauga, ne vairāk. Tā arbūzi tikai apliecināja, ka tiem patīk atrasties zem zilām debesīm, kur tie atkarībā no šķirnes baudot sauli un siltumu, piebriest pat līdz trīs un četru kilogramu svaram,” teica medzenieks.

Šķirnes saputro lauku peles

Tāds bumbulis jau kaut ko nozīmē. Šovasar Dambju tīrumos arbūzu raža ir ļoti raiba. Starp lapām karstajās smiltiņās laiski gozējas tumšzaļi, zaļsvītroti un gluži dzelteni, vairāk melones nekā arbūzus atgādinoši augļi. Rolands pastāstīja, ka tāda aina paveroties skatienam tāpēc, ka arbūzu sēklu kastē ziemā ielavījušās lauku peles un, barību meklēdamas, visu sajaukušas kopā.
Tāpēc astoņas vai pat deviņas šķirnes kļuvušas atšķiramas tikai tagad, pēc augļu ienākšanās. Viņš teica, ka laukā augušas gan ‘Ogoņok’, gan ‘Sibirjak’, gan ‘Šugarbeiba’ un citas šķirnes. Tikai tagad varot spriest, kuras no tām izrādījušās dāsnākas pret kopējiem.  Dambju pāris audzējot arī melones, taču par tām Rolands neesot tādā sajūsmā, kā par arbūziem, kas viņu saista jau kopš bērnu dienām. Turklāt melones ienākoties vairākas nedēļas vēlāk un saldumā nespējot ar arbūziem spēkoties.

 Iztiek bez ķimikāliju lietošanas

Kaut gan prese, radio un televīzija katru vasaru apciemo medzeniekus un viņu nodarbe nevienam nedz Lejaskurzemē, nedz  citur Latvijā nav nekāds noslēpums, striktu sekotāju arbūzu audzētājiem tomēr nav. “Un labi, ka nav,” pasmējās Rolands, jo tad tirgū būtu lielāka konkurence. Patlaban viņiem nākoties sacensties  tikai ar importēto produkciju, kas ne vienmēr ir kvalitatīva. “Ja savu audzējumu pārdodam par 40 santīmiem kilogramā, tad tai pircēju netrūkst,” sacīja lauksaimnieks, pastāstot, ka no pirmā tirgus  veduma neko mājās vest neesot nācies. Cilvēkiem imponējot arī tas, ka Dambji savos tīrumos neizmanto ķimikālijas.
Svaiga prece tomēr esot kārota lieta, un, lai gan saldumā, iespējams, Medzes audzējums nespēj pārspēt labākās dienvidu šķirnes, sulīguma ziņā Dambju izaudzētie augļi neapšaubāmi ir pārāki. Arbūzu kārotāji pat neesot īpaši jāmeklē. Tie pēc augļiem ierodoties paši. Braucot cilvēki no visas apkārtnes. Gan viesu māju īpašnieki, kas vēloties ar kaut ko neparastu pacienāt savus ciemiņus, gan lauku ļaudis, kam pašiem arbūzi ļoti garšo. Ciemojoties pie Dambju pāra par to pārliecinājās arī mēs, jo tiklīdz viens klients bija apkalpots, tūdaļ ieradās divi nākamie.

 Kāpēc arbūzu audzētājiem nav sekotāju?

 Bet arbūzu audzēšana mūsu apstākļos, iespējams, plašu atbalstu neesot guvusi tamdēļ, ka veikalos pirktajām sēklām ir ļoti vāja dīdzība. “Nesaprotu, kas tam par iemeslu, varbūt, ka  tās ir pāržāvētas,” sprieda medzenieks. Arī viņam gadījies, ka iegādātās šķirnes ‘Sladkoje čudo’ sēklas, par kurām samaksāta dārga cena, jo viena sēkliņa maksājusi 30 santīmus, ļoti negribīgi dīgušas. Tāpēc tagad Dambji sēklas materiālu ievācot paši. Pat vairāk, pēc tās pie viņiem braukuši arīdzan Pūres augu izmēģinājumu stacijas speciālisti, kas patlaban strādājot pie Latvijas apstākļiem vispiemērotākās arbūzu šķirnes selekcionēšanas. Pūre līdz ar to esot otrā zināmā vieta mūsu valstī, kur arbūzus audzē vērā ņemamās  platībās.
Pats par sevi saprotams, ka  darbietilpīgie dienvidzemju lutekļi – arbūzi un melones – nav vienīgie augu valsts produkti, ar kuru audzēšanu nodarbojas Gunta un Rolands Dambji, kas bez tam  strādā arī par Kapsēdes skolas bērnu galvenajiem ēdinātājiem. Savā lauku saimniecībā viņi atvēlējuši vietu arī lauku gurķiem, kāpostiem un sīpoliem, kā arī tomātiem, kas  tiek audzēti siltumnīcās. Laikā, kad daudzi zemkopji sūdzas par sausumu, kas nomācis gurķus, medzenieki uzskata, ka viņu sējumiem valgmes trūkums īpaši neesot  traucējis. Rolands domā, ka gurķi ir izturīgi un spēj dot ražu, ja tos nepieradina pie laistīšanas. Vismaz viņu šovasar zem agroplēves audzētie gurķi neesot pievīluši.