Negaidītu, taču patīkamu pārsteigumu pagājušās nedēļas nogalē piedzīvoja to mūsu rajona pagastu vadītāji, kas gadu gaitā piedalījušies valstī rīkotajā konkursā “Sakoptākais Latvijas pagasts”. Rajona padomes sēdē Agronomu biedrības pārstāve Vita Cielava viņiem pasniedza krāšņi noformētu darbošanās hronikas grāmatu “Desmit skaistie gadi”. Lejaskurzemē to bija izpelnījušies medzenieki, durbenieki, rucavnieki, vērgalnieki un Grobiņas pagasta ļaudis.

Konkurss “Sakoptākais Latvijas pagasts”, kā zināms, notiek kopš 1994.gada. To atjaunot ierosināja Latvijas Zemnieku savienība, taču ieceres piepildīšanā, kaut gan darbā iesaistījās arī Zemkopības ministrija un Lauksaimniecības konsultāciju centra speciālisti, ļoti nozīmīga bija Agronomu biedrības dalībnieku degsme un līdzdalība. Tas arī bija saprotami, jo nolikumā, ko toreiz izstrādāja biedrības prezidents Jānis Auseklis, bija uzsvērts, ka pats galvenais konkursa mērķis ir celt pagastos zemkopības kultūru, sekmēt vietējo pašvaldību kā patiesā saimnieka atbildību, veicināt  pirmrindas pagastu pieredzes izplatīšanu, kā arī atrast un izvirzīt labākās zemnieku un citu īpašuma formu saimniecības konkursam “Sējējs”.

Par novadu vērtēšanas komisiju vadītājiem izvirzīja pieredzējušākos agronomus. Kurzemē šo pienākumu uzticēja veikt puzeniekam Andrim Siliņam. Atceros, ka no mūsu rajona šajā uzdevumā ar lielu interesi bija iesaistījies lauksaimniecības mehanizācijas lietu perfektais pārzinātājs Jānis Zgirskis. Pateicoties viņam, man bija iespēja vērot, kā sakoptāko pagastu novērtēšana norisinās Zemgalē. 2001.gadā pirmajā kārtā mēs apbraukājām Tukuma, Jelgavas un Dobeles rajonus. Apmeklējām Tērveti, Zaļeniekus un Pūres pagastu.

Toreiz savām acīm pārliecinājos, ka speciālisti strādā ar milzīgu atbildību. Viņi nemeklēja klupšanas akmeņus un nepilnības, bet centās saskatīt labo, skaisto, neparasto, kas katru konkrēto pagastu darīja īpatnēju kaimiņu pulkā. Man šķita būtiski, ka pirmajā vietā tika izvirzīta lauksaimnieciskā ražošana, kurai sekoja visas pārējās aktivitātes – kultūra, veselības aizsardzība, sports. Redzēju, ar kādu pietāti briestošos laukus un augļu dārzus iepazina komisijas speciālisti, cik iejūtīgi un saprotoši viņi centās būt, pēc iespējas objektīvi nosakot darba rezultātus. Ne velti, ņemot vērā Agronomu biedrībā apsvērtos priekšlikumus, konkursa nolikums katru gadu tika pilnīgots un papildināts.

Šie agronomu un citu speciālistu pūliņi dāsni atmaksājās. Rucavas pagasta vadītājs Viktors Čamans, kurš arī saņēma grāmatu “Šie skaistie desmit gadi”, sacīja, ka piedalīšanās konkursā “Sakoptākais Latvijas pagasts” mudinājusi iedzīvotājus darboties un sapost ne tikai centru, bet katru lauku sētu, lai citu priekšā nekristu kaunā un nebūtu jāsarkst. “Attīstība jau nekur nepaliktu, tā notiktu arī bez konkursa, taču, pateicoties sacensībai, visas ieceres un plāni tiek paveikti kvalitatīvāk,” viņš teica. Līdzīgās domās ir Vērgales pagasta priekšsēdētājs Jānis Vitrups, kurš uzskata, ka sakopties spēj katrs, taču vissvarīgāk un grūtāk ir uzturēt sakoptību pastāvīgi, panākot, ka pagalmi ir tīri katru dienu un arī pēc malkas skaldīšanas un mēslu talkas tajos ir patīkami iegriezties. Un tieši konkurss esot tas, kas sasparo un iedvesmo ļaudis šim uzdevumam. Bet Medzes pagasta priekšsēdētāja Dzidra Cobele atbildes vietā pasniedza korespondentam krāšņi iespiestu bukletu, kurā publicēti attēli, kas rāda tās pagasta vietas un augus, kas dabā īpaši sargājami. Droši vien viņa vēlējās uzsvērt, ka konkurss bijis ļoti nozīmīgs arī vides sargāšanas jomā.

“Mūsdienās sakoptāko pagastu vērtēšana kļuvusi plašāka. Agronomu biedrība kopš 2005.gada vairs nepiedalās šajā darbā, jo, mainoties metodikai, pārāk maza ir kļuvusi agronomiskā daļa kopējā vērtējuma skalā. Tāpat nav zināms, kā būs pēc novadu izveidošanas,” ielūkojoties nākotnē, teica V.Cielava.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Grāmatu “Šie skaistie 10 gadi” Agronomu biedrības pārstāve Vita Cielava pasniedza arī mūsu rajona vadītājiem.