Jūrmalciema pludmales smiltīs no kādām mājām uz jūru ved basu pēdu nospiedumi. Vasarā tas nebūtu nekas neparasts. Bet agrā un aukstā pavasarī gan. Te krastā nonāk “Janīšu” saimnieks Kārlis Ļubins. Atzīst – viņš ir tas, kurš ik rītu un vakaru aizskrien līdz jūrai un atpakaļ. Viņš ļaujas neilgai sarunai par dzīvi.

– Kāpēc tad jūs no rītiem un vakariem skrienat jūrā?

– Asinsvadi paplašinās. Citādi nevar aizmigt, spiež. Vajag arī enerģiju no zemes paņemt. Un tad vakarā es ir pirmais jau (tēlo aizmigušu – I. Š.). Ja es to neizdaru, man ir problēmas.

– Cik sen to darāt?

– Kādu gadu. Man māte arī kādreiz pa zemi gāja, un tad es domāju – jāpamēģina.

– Ūdenī arī jūs brienat.

– Tā – līdz ceļiem. Manā vecumā jau – septiņdesmit pāri gadu man ir – vairs tā nevar. Ja būtu astoņpadsmit, tad, jā, peldētu. Viss mans mūžs ir pie ūdeņiem pagājis. Bārtas upmalā dzīvoju no dzimšanas. “Upeskrastos”. Tur trīsdesmit metru līdz Bārtas upei bija. Un tad pirms piecpadsmit gadiem atnācu pie jūras.

– Un visu cauru ziemu tā?

– Ziemā tik tālu nevar. Tad pusceļu skrienu. Basas kājas pa sniegu – tas ir bišķi zu viel (par daudz – no vācu val.). Bet pavasarī jau jā.

– Saka jau, ka pavasarī līdz pirmajam pērkonam nevar basām kājām skriet.

– Ta’ nē jau! Ganiņš arī gāja, neskatījās, bijis pērkons vai nav bijis. Jādzen lopi, un iet. Es jau esmu padomju laiku cilvēks, ganos neesmu gājis.

– Sanāk – uz šejieni pārcēlāties vecumdienās.

– Dzīve mainās. Viens pats jau dzīvot nevar. Jāmeklē pretējā puse arī.

– Jūs draudzeni te atradāt!
– Arī, jā. Un, starp citu, mūsu tēvi mežā strādājuši kopā. Viens otru pazinām, mums nebija daudz jāstāsta, kas, kur un kā.

– Kā ir vecumā atkal sākt ar kādu citu dzīvot kopā – nav grūti?
– Mēs abi divi vienādi. Viņai aizgāja dzīvesbiedrs, un man arī. Sagājām kopā. Kāpēc tad nē? Kāpēc mums katram kaut kur būtu jābūt vienam?!

– Bet katrs jau grib darīt kaut ko savu un vecumā pārmācīt ir diezgan grūti.

– Nevajag otram neko uzspiest! Vajag saprasties. Tā ir iekārtots – ja dzīvo viens, tad tā nav pilnvērtīga dzīve. Dzīvnieki arī, pat putni iet kopā.

– Un kāda ir dzīve pie jūras?

– Pie jūras dzīve mana… Labi ir.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 26.aprīļa numurā.

#kvards-20170426-04#