liepajniekiem.lv
Ne tikai dāmām
Brīdi pirms lielā notikuma viesojamies “Sīpolos”, kur mums pirms laika ļauj ieskatīties J. Žīmanta mākslas darbos.
Brīvdienu mājas saimnieki rosās plecu pie pleca, viņus ik uz soļa pavada divi četrkājainie draugi – labi audzināti suņi.
Visvaldis Vecvagars pacilāti stāsta, ka satraukumu pirms pasākuma nejūt, un nepiespiesti, ik pa brīdim jokojoties, stāsta par iecerēto.
“Raizēm nav pamata, domāju, ka Jāņa harizmas un estētiskās pievilcības dēļ pasākumu apmeklēs krietns pulks dāmu,”
smaidot teic Visvaldis, tomēr prognozēt to, cik daudz viesu piektdienas vakarā pulcēsies “Sīpolu” dārzā, neņemas. “Ieradīsies tie, kam interesē māksla,” viņš piebilst.
J. Žīmants par šādu izteikumu gan kautrīgi nosmaida: “Nez vai, nez vai. Gaidīsim visus, kam interesē.”

Draudzīgās attiecības, kas pārvērtušās arī ilggadējā sadarbībā starp abiem kungiem, izveidojušās pirms aptuveni desmit gadiem, V. Vecvagars atminas: kad pirmo reizi ieraudzījis mākslinieku kādā no laikraksta publikācijām, viņam ļoti imponējis J. Žīmanta teiktais.
“Man patika viņa asprātīgās un piesaistošās atbildes. Tā kā es pats esmu no savulaik iecienītā “Vāgūža” gandrīz vai pēdējais zēns, tad
mums tas bohēmiskais dzīves veids abiem tāds drusku līdzīgs.
Es gan to esmu beidzis, satiku sievu, apprecējos, bet ar Jāni tur vēl ir daudzpunkte. Neliegšos, bohēmā es viņam biju pasniedzējs,” smej V. Vecvagars.
Pazīšanās vainagojās panākumiem
Tā kā V. Vecvagars visu mūžu sadarbojies ar Liepājas muzeju, tad kopā ar tā direktori Daci Kārklu devušies mākslinieku apciemot, un tūlīt arī dzimušas idejas, kā viņa daiļradi nest cilvēkos. Tad arī sākuši rīkot izstādes.
Lai arī J. Žīmants pret publicitāti attiecas diezgan kautri, Visvaldis ir pārliecināts, ka katrs, kurš kaut ko rada, dziļi sevī publicitātes alkst. Tā nu kopā ar muzeju rīkota pati pirmā izstāde, izveidojuši arī katalogu.
“Liepājas māksliniekiem šāds katalogs nu jau kļuvis par retumu,” atzīst mākslas cienītājs.
Brīdi vēlāk tapusi arī Latvijā atzītā dokumentālo filmu režisora un operatora Sandra Jūras dokumentālā filma par Rucavas savrupnieku J. Žīmantu.
“Pēc pirmās izstādes man radās ideja, ka viņa senos darba rīkus būtu jāieliek jaunos, mākslinieciskos kātos. Tā kā viņa fantāzija ir neiedomājami plaša un lidojoša, nekad nepiezemējas, arī tā izstāde izdevās godam,” atminas V. Vecvagars.
Nu pagājis krietns laiks, jauni darbi mākslinieka darbnīcā saradušies cits pēc cita, kas rezultējies trešajā personālizstādē “Kaimiņi”. Tajā pašā laikā turpinās darbs pie otrās izstādes kataloga izveides, viss esot sakārtots, tomēr radušās naudas grūtības, lai katalogu izdotu.
V. Vecvagars ir gandarīts, ka mākslinieks Aldis Kļaviņš, iesaistījies viņa drauga popularizēšanā, uzrakstījis izsmeļošu kataloga ievadu.
Koka figūriņu stāsti
J. Žīmants sev ierastajā manierē saka, ka neko īpašu no jaunrades darbiem izcelt nevēlas, katram pašam jāiet un jāskatās, kas tuvs, kas ne.
Viņa mīļākie darbi esot tie, kas vēl tikai taps. “Tie, kas gatavi, ir gatavi, un viss,” teic koktēlnieks. Arī pēdējā laika kataklizmas, pandēmija un karš daiļradi neesot ietekmējuši, vairāk atspoguļoti mazie impulsi.
“Sīpolu” saimnieks mūs aicina ieskatīties izstādē. Darbi tiks eksponēti āra vidē vien četras stundas, tāpēc laikapstākļi rīkotājus īpaši nesatrauc. Vēlāk tie nonāks drošībā “Sīpolu” izstāžu zālē.
Iztēli raisošās figūras izvietotas piemājas dārzā un šķiet iederamies vidē tā, it kā tās tur būtu atradušās vienmēr. Katrai savs mazais pjedestāls un stāsts.
“Darbi ir pilnīgi jauni, tos iepriekš vēl neviens nav skatījis. Kopā to ir 29,”
uzskaita izstādes iekārtotājs un izceļ pirmo darbu, kam tuvojamies. Nosaukums “Karnevāls”, kurā redzamas trīs maskas, kas izvietotas cita uz citas.
“Manuprāt, šis ir izcils darbs. Dzīve savā būtībā ir karnevāls, nu, vismaz uzvedums. Kāds tu dzīvē esi aktieris, tāda ir arī tava dzīve. Arī pārējās figūriņās redzēsiet, ka pie katra pagrieziena kokā grebtās sejas un mīmikas mainās, atklājot skatītājam jaunas fantāzijas līknes,” novērojumos dalās V. Vecvagars.

Izstādes “Kaimiņi” darbiem atsevišķi nosaukumi netiek likti, tomēr katram ir kāds raksturojošs fona apzīmējums. Piemēram, figūriņa ar dubulto seju un pastieptu mazo pirkstiņu saukta par “Dzērāju”.
Visvaldis teic, ka tās cena jau izaugusi līdz pat 500 eiro, tomēr viņš īsti nevēloties no tās atvadīties.
“Man pašam tā simpatizē. To postu un skaistumu pats savā dzīvē esmu saticis un redzējis, tāpēc tā šķiet nozīmīga,” viņš atzīst.
Izstādes noslēgumā kokā darināts arī veltījums komponista Raimonda Paula sievai Lanai, kura nesen devusies mūžīgā mierā, – “Kamolā tinēja”.
Skatoties uz smalkajām figūriņām, jāpiekrīt Visvaldim, kurš teic, ka Jānim koks līp pie rokām kā maizes mīkla, jo viss, kas iztēlē radies, tiek teju izliets kokā.
Pats darbu autors par nosaukumu “Kaimiņi” saka: “Tie jau ir tie, kas mums ir tuvumā un visapkārt. Lai gan mūsdienās tos drīzāk var saukt par heiteriem un foloveriem, bet tie heiteri jau drīzāk uz tādiem pasākumiem nemaz neiet.”
Bez mākslas solīs arī mīlēt
“Man ir ļoti laimējies, ka lauku tūrisms ļauj rīkot arī izstādes un koncertus šajā teritorijā. Šeit ir bijušas ievērojamu gleznotāju izstādes, kā, piemēram Elitai Patmalniecei, Aldim Kļaviņam bijusi pat gleznu izsole.
J. Žīmanta darbus iecienījuši visas pasaules tūristi.
Kāds psihiatrs no Vācijas brauc uz šo pusi jau kādus 17 gadus no vietas, viņš iegādājies jau 19 J. Žīmanta darinājumus, tikmēr citi Jāņa veidojumi ceļojuši gan uz Kanādu, gan Poliju un daudzām citām vietām,” stāsta V. Vecvagars.
Lai arī J. Žīmantam tas ir arī maizes darbs, viņš uzsver, ka cena atkarīga no ieguldītā darba, jo vienā dienā tie vis netop, tomēr, ja cilvēkam ļoti vajagot, kaut ko varot arī iedāvināt.
“Sīpolu” saimnieki atklāj, ka pasākuma laikā varēs iegādāt un baudīt arī Aizputes vīnu, Nīcas sieru un Sigitas Pļaviņas melnās keramikas darinājumus.
“Vīri, kas tā krietnāk iedzēruši vīnu, allaž kļūst dāsnāki, nekā ierasts, tad nu skaistos traukus vajag, lai viņi var sievām ko uzdāvināt. Ir gan bijis tā, ka mans draugs nopērk trīs traukus, iedāvina tos sievai, bet nākamajā rītā, mājās uzmodies, zvana man un saka, ka laikam kādas salātbļodas no vakardienas galda līdzi esot paņēmis, tad ved atpakaļ,” smej Visvaldis.
“Koncerta laikā tiks izgaismoti arī koki, svecītes uz dzirnakmeņiem un apkārt būs cilvēki, kas nepārtraukti apgalvos, ka mīl. Vismaz kādu laiku,” piebilst pasākuma rīkotājs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.