Palielinās vientuļo pensionāru skaits, cilvēku prātos iezadzies pesimisms, un sociālie darbinieki ir tie, kuriem ar šīm problēmām jātiek galā. Šādas atziņas izskanēja otrdien notikušajā rajona sociālo darbinieku seminārā, kas risinājās Grobiņas Pagasta padomes telpās.

“Reizi mēnesī rajona sociālie darbinieki sanāk vienkopus, lai uzzinātu jaunāko sociālās jomas likumdošanā, kā arī dalītos pieredzē. Šoreiz sarīkojām izbraukuma semināru Grobiņas pagastā, lai iepazītos ar šīs pašvaldības Sociālā dienesta darbu, kur strādā jaunas un enerģiskas meitenes,” pastāstīja Liepājas Rajona padomes Sociālās aprūpes nodaļas vadītāja Ausma Bēta.

Grobiņas Pagasta padomes Sociālā dienesta vadītāja Elīna Pirtniece pastāstīja, kā viņai kopā ar kolēģi Līgu Niķeli sokas sociālais darbs, kā tiek organizēta bērnu nodarbinātība un izklaide. Tā, piemēram, pagājušajā gadā tika izskatīti 722 iesniegumi, no kuriem tikai 16 gadījumos atbildēts ar atteikumu.

Ļoti daudz tagad kļuvis vientuļo pensionāru. Gadās, ka viņu radinieki no Latvijas otras malas zvana un lūdz, lai aprauga mammu vai tēti, kā viņiem klājas. “Neatsakām jau, aizbraucam. Taču darba apjoms aizvien palielinās,” secina E.Pirtniece. Tāpat aizvien atrodas cilvēki, kuriem līdz šai dienai nav personas koda. Viņi vienkārši dzīvojuši, bet par dokumentiem nav likušies ne zinis. Bet, kad jāsāk kārtot dokumenti, nezina, ko darīt. Tad nu atkal palīdzīgu roku sniedz sociālais darbinieks. E.Pirtniece atzina, ka viņa dažu labu nedēļu jutusies kā ātrā palīdzība, kas ved cilvēkus uz slimnīcas un no tās.

Jātiek galā ar dažādām situācijām. Tā, piemēram, kāds vīrietis pēc insulta gribējis tikt mājās, lūdzis, lai atbrauc pakaļ, un zvērējis, ka pats var paiet. “Kad aizbraucu, redzēju, ka viņš nav nekāds gājējs. Bet vīrs metru un astoņdesmit centimetru augumā! Neko darīt, ņēmu aiz padusēm un cēlu,” darbā pieredzēto atcerējās E.Pirtniece.

Tikai par labu nevarot nosaukt sadarbību ar ģimenes ārstiem, kuri nevēlas pieņemt dažādus dzīves pabērnus, jo viņiem tas neesot izdevīgi. E.Pirtniece saņēmusi sadarbības atteikumu no četriem ģimenes ārstiem, ar vēl diviem viņa mēģināšot runāt.

Bijuši arī kuriozi gadījumi. Sociālā dienesta darbinieces ar policistu ieradušās apsekot kādu ģimeni. Sieva par varītēm apgalvojusi, ka vīrs esot prom Rīgā. Tad nu problēmas pārrunātas ar sievieti, savukārt policists pārstaigājis telpas. Liels bija viņa izbrīns, kad viņš atvēris tualetes durvis un ieraudzījis, ka tur uz poda sēž un no viņiem slēpjas tas pats vīrs, kam pēc sievas vārdiem jābūt Rīgā.

Runājot par situāciju kopumā, A.Bēta pastāstīja, ka pirms dažiem gadiem bijusi manāma cerība cilvēkos. Arī trūcīgajās ģimenēs varēja manīt, ka ik pa laikam kāds jauns logs vai durvis mājās parādās. Taču nupat cilvēki atkal iegrimuši pesimismā. “Manuprāt, cilvēkos vairs nav ticības. Tie, kam kādreiz bija mazas saimniecības, nav varējuši izpildīt Eiropas Savienības normas, tāpēc viņiem naudas pietiek labi ja iztikai. Taču vienmēr būs tā, ka ne visi paši spēs uzsākt savu biznesu vai ķepuroties saviem spēkiem. Vienmēr kādam vajadzēs pasniegt palīdzīgu roku. Tā tad arī ir sociālā darbinieka misija un pienākums,” piebilda A.Bēta.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Rajona pašvaldību sociālās darbinieces ar interesi aplūkoja bērnu rotaļām paredzēto treileri, kas rotācijas kārtībā tiek vests uz Grobiņas pagasta ciemiem.