Bunkas pagasta z/s “Saules” saimnieki Viesturs un Dzintra Niedoli šoruden saņēmuši Latvijas visprestižāko balvu selekcijas zinātnē – Jāņa Lielmaņa prēmiju. Pieredzējušie sēklaudzētāji sadarbojas ar pašmāju selekcionāriem, kas viņiem pirmajiem uztic jaunu zālaugu šķirņu pavairošanu. “Jādara tas, par ko esi pārliecināts,” ir viena no V. Niedola atziņām, tāpat kā – slinkums esot dzinējspēks, kas visu mūžu liek kaut ko darīt.

“Kurzemes Vārdam” ciemojoties pie saimniekiem, mājā vēl pilnā košumā stāv daudzie apbalvošanas pasākumā Jelgavā saņemtie ziedu pušķi. Par atbildīgu, profesionālu, godprātīgu mūža devumu zālaugu sēklkopībā Latvijā – tā rakstīts diplomā.

“Absolūti negaidīts pasākums,” apgalvo gan Dzintra, gan Viesturs. “Gaidītāks bija tas,” V. Niedols rāda pie sienas goda vietā konkursa “Sējējs” diplomu no 2008.gada. “Mūžs ir pavadīts lauksaimniecībā.”

Šīs Tadaiķos nav dzimtās mājas ne vīram, ne sievai. “Liels staigātājs neesmu bijis, bet jaunība ir pavadīta Durbes pusē,” saka Viesturs. Ļoti gribējis tikt prom no kolhoza, no necilvēcīgi smagās cukurbiešu audzēšanas papildus darba laikam.

“Neoficiāli, bet tā bija dzimtbūšana,” viņš raksturo padomju laika sistēmu laukos, “valdīja liela nabadzība. Ja tagad cilvēki saka, ka esot nabadzība… Uzsākuši to meldiņu! Es saku – veči, nepiedzīvojiet, ka jums tiešām būs nabadzība!”

Te arī Viesturs sācis nodarboties ar zālāju sēklkopību, ko dara jau piecdesmit gadus. “Toreiz Latvijā nebija lopbarības. Tā neradīsies pati no sevis, vajadzēja zālāju sēklas. Lauksaimniecības ministrija pievērsa lielu uzmanību sēklkopības attīstībai,” atminas V. Niedols.

Jaunajos laikos darbu turpinājis jau savā saimniecībā. “Viens nekad nav cīnītājs,” uzsver Viesturs, skaidrojot, ka varējis virzīties uz attīstību tikai tāpēc, ka jau no pirmās dienas veiksmīgi sadarbojies ar selekcionāriem. “Tas bija lielais trumpis. Skrīveri, Stende un Priekuļi. Selekcionāri bija ieinteresēti, lai Lejaskurzemē viņu sēklas ieviestos.”

Tā tomēr neesot, ka visos apkārtnes laukos aug Niedolu sēklas. “Ir arī citi audzētāji, “Krastmaļi” Dunalkā ir lieli,” norāda Dzintra. “Saulēs” audzējot tikai Latvijā selekcionētas sēklas, ap desmit zālaugu šķirņu.

“Svarīgs ir pat reģions. Stendes sēklas pie mums aug ļoti labi, bet Skrīveru ne tik labi. Tomēr pastāv augsnes un klimata īpatnības,” saka Viesturs. “Mums uztic pavairot un popularizēt Latvijā radītās šķirnes,” saka Dz. Niedola. Vai lauksaimnieki izvēlas šo Latvijas preci? “Kā kurš, kādas kuram vajadzības,” viņa atzīst. Pārsvarā audzējot Latvijas šķirnes. Tie, kas nolemjot braukt pēc sēklām uz Lietuvu, pēc pāris gadiem tomēr atgriežoties pie vietējām, zina teikt Viesturs.

“Zemīte ir jāmīl, uz darbu un dzīvi jāskatās ar prieku, tad viss citādi veidosies,” teic Dzintra. Saimnieki maksā visus nodokļus, oficiāli nodarbina strādnieku, kā arī godīgi maksā selekcionāriem. “Tas ir viņu mūža darbs. Lai šķirni izveidotu, mazākais piecpadsmit gadus vajag, līdz pat trīsdesmit,” atzīst Viesturs.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 21.novembra numurā.

#kvards-20191121-06#