Novada medicīnas darbinieku svētkos par feldšeriem sacīja, ka viņi brauc pie cilvēka un palīdz, lai cik rādītu pulkstenis. Jūs arī esat tāda?

– Ja kādam vajag mani naktī, es esmu pieejama. Cilvēks var atbraukt man pakaļ vai arī zvana, jo arī zvans ir konsultācija, un bieži vien pa telefonu prasa padomu. Vai tā brīvdiena, vakars vai nakts, tas jau ir vienalga.

Iestrādājies cikls – kad zvans, tad atbildu. Es nevaru nošķirt darbalaiku, un palīdzēt ir mans pienākums. Var teikt, ka man nenormētais darbalaiks.

– Vai vienmēr esat strādājusi Gaviezē?

– Man ir 40 darba gadi medicīnā, bet novadā esmu 31 gadu. Es iesāku strādāt jau tad, kad mācījos Paula Dauges Rīgas 1. medicīnas skolā, un tad mana darbavieta bija toreizējā Rīgas pilsētas 1. ātrās medicīniskās palīdzības slimnīca, kas atrodas pie Dailes teātra.

Iesāku par sanitāri. Kad slimnīcā atklāja patoloģiju nodaļu, tad jaunās nodaļas galvenā ārste mani paņēma sev līdzi, un tur es biju jaunākā medmāsa.

Taču mācījos par vecmāti. Būtībā, kad Rīgā strādāju, arī apguvu vecmātes iemaņas, pieņēmu dzemdības.

– Pieredzējušie feldšeri prot tik daudz ko, ka viņus var nosaukt par ārstiem.

– Tā arī laukos sauc: dakter, dakter! Neviens nesaka: māsiņa vai feldšerīte.

Uz vecmātēm aizgāju tāpēc, ka man patika bērni un gribēju strādāt vairāk ar viņiem.

Caur vecmātes rokām ienāk dzīvība, ir pats sākums.

Šī profesija skaitījās augstāka par feldšeri. Agrākajos laikos, ja tu biji vecmāte, varēji strādāt arī viena pati. Tev bija jāzina viss – gan dzemdības, gan terapija.

– Kur nonācāt pēc medicīnas skolas beigšanas?

– Es biju gatavota palikt Rīgā, bet, kā jau tas dzīvē gadās, – apprecas, un jāiet strādāt kaut kur citur. Apprecējusies es kādu brīdi biju Balvu slimnīcas bērnu nodaļā, bet gaidīju bērniņu, un ilgi strādāt nesanāca.

Pēc tam atgriezos savā dzimtajā pusē – Ošupes pagastā pie Lubānas, tur es strādāju feldšeru-vecmāšu punktā.

Tad dzīvē sanāca, ka vēlreiz apprecējos un nonācu šeit, kur arī lielais darba mūžs.

– Kā sākumā jutāties starp kurzemniekiem, ko dēvē par vēsiem?

– Mani jau brīdināja: ja pieņems, tad pieņems uzreiz. Pirmais iespaids, man liekas, bija tas galvenais. Kad atnācu, man nebija nekādu šķēršļu.

Tas laikam atkarīgs, kā izjūt cilvēku; ja jūt, ka viņš ir patiess, tad arī pretī izturas tāpat.

Interesanti – izrādījās, ka te ir cilvēki no tā apvidus, kur arī es biju dzīvojusi. Tā ka no mājām esi tālu projām, tomēr ne gluži, jo Latvija maza.

– Kāds šeit bija iesākums darbā, salīdzinot ar šodienu?

– Kādreiz mums iespēju darīt bija vairāk. Varējām cilvēku nosūtīt gan uz analīzēm, gan uz rentgenu. Pašlaik arī varam, bet pakalpojums par maksu, mums nav kā ģimenes ārstiem, kas ir galvenā institūcija.

Es domāju, ka man ir laba sadarbība ar dažiem ģimenes ārstiem un viņi uzticas. Kad redzu, kāda cilvēkam vajadzīga terapija, es to nozīmēju, pēc tam arī noziņoju ģimenes ārstam, un tā mēs sadarbojamies.

Vai arī, ja ģimenes ārstam ir pacients, kura ārstēšanā vajag iesaistīties un, teiksim, palīdzēt nokārtot kādu pierakstu, es to daru.

– Vai pacientu skaits mainījies?

– Mazāks, salīdzinot ar tiem laikiem, jo ir lietas, ko mēs vairs nevaram darīt kā kādreiz. Neizrakstām īpašās receptes, bet kādreiz to darījām, arī nevaram nosūtīt pie speciālistiem.

Pašā sākumā vēl potēju bērnus, bet tagad to uzticu ģimenes ārstiem, lai nav juceklis darbā. Pieaugušos potēju gan pret difteriju, gan stinguma krampjiem. Tagad apzināju cilvēkus, kuri gribētu nākt pie manis arī vakcinēties pret gripu.

Pacientu kopējo skaitu es jums nevarēšu pateikt. Dienā kā kuru reizi – citā ir desmit un vairāk cilvēku, citā četri. Ļoti atšķirīgi.

Nāk uz procedūrām, pārsiešanu, cits – ar saviem izmeklējumiem, lai tos paskaidro. Nāk pēc padoma, ko darīt lietas labā, kā uzlabot veselības stāvokli. Ja cilvēkam jāuzmana holesterīna līmenis, tad sameklēju, izprintēju un iedodu ieteikumus, ko lietot pārtikā.

Cits atnāk vienkārši izrunāt savu sāpi gandrīz kā pie psihoterapeita.

Parunā par dažām dzīves likstām, un paliek vieglāk.

– Esat iemācījusies no darbavietas aiziet, nenesot cita cilvēka sāpes līdzi?

– Mājās es par to nerunāju, bet par dažiem cilvēkiem padomāju. Un varbūt sanāk, ka citreiz iejaucos ne tur, kur vajadzētu, un meklēju risinājumu, kā varētu palīdzēt.

Tā īsti nav, ka cilvēks no kabineta aiziet un es par viņu aizmirstu. Viņi dzīvo visriņķī un tepat, un, ikdienā redzot, nākas aizdomāties, ko varētu darīt vai palīdzēt, vai pielikt atbalsta plecu.

Dažreiz nepieciešamas pārrunas par eksistenci un dzīvi, nedaudz no filozofijas. Mana pieredze arī cilvēkam var noderēt.

Mēs, ikviens ārsta palīgs, meklējam risinājumu, kā varētu cilvēkiem palīdzēt. Līdzīgi kā ģimenes ārsti, ja mums ir kādi kontakti, mēģinām cilvēku novirzīt pie speciālistiem kaut vai saņemt padomu.

– Un vēl jūs nepārtraukti mācāties.

– Jā, tāpat kā dakteri – visa mūža garumā, kamēr vien strādājam. Zināšanas jāatjauno, jo saskaramies ar daudz ko jaunu.

Ir lietas, ko mēs agrāk pat nedarījām. Piemēram, tagad ir dažādi šuvju veidi, kādu kādreiz nebija. Tie jāapgūst.

Kad mums piedāvāja kursus par tehnoloģijām mediķiem, es pieteicos, bet, kad sākās nodarbības, nodomāju: “Kur es iebāzu galvu!”

Tur ir par medicīnu, bet arī par dizaina domāšanu, interneta lapas veidošanu. Datu drošība un aizsardzība darbavietā, datu apstrāde un analīze. Varētu likties – kam man tas? Bet, kad klausies un arī praktiski ko dari, saproti, ka tā laba lieta.

Ļoti daudz uzzinu par telemedicīnu. Man par to bija priekšstats, bet tā tikai kripatiņa, ko es biju iedomājusies. Kas tik nenotiek, un kas viss ir nākotne! Ja vari kaut ko par to uzzināt jaunu, tas jau tikai nāk par labu.

– Kā “Ūdelītes” bērni uztver dakterīti?

– Ar bērniem ir interesanti, viņi nebaidās. Reizēm, kad iet garām, nosauc: čau!

Bērnudārzā man bijušas nodarbības, un viņi arī atnāk pie manis, tad mēs spēlējam dakterus, pārrunājam, kā viņi strādā. Tas tiek darīts, lai nevis iedvestu bailes, bet būtu saprašana un drošības izjūta, ka esmu draudzīga.

Varu izstāstīt dzīves kuriozu. Mans mazdēls, kam februārī būs trīs gadi, apmeklē bērnudārzu, un viņam jau dažāda pieredze ar dakteriem, no tiem baidās arī.

Vakarā ejam kopā – es nāku no ansambļa mēģinājuma, bet viņš mammai un tētim bijis līdzi deju kolektīva mēģinājumā. Ar mums vēl viena meitene, viņa paskrien un nokrīt. Mazdēls pie viņas klāt un sauc: “Ome, plāksteri!” Biju pārsteigta par viņa saprašanu, ka es arī esmu mediķe.

Manam jaunākajam dēlam būs 20 gadu. Kad viņš bija mazs, tad sistemātiski veda bērnus, ka viņiem jāsniedz palīdzība un ir tas vai tas jādara.

– Pastāstiet par savām atvasēm!

– Man ir trīs bērni. Vecākais dēls pašlaik strādā Norvēģijā. Meita ar savu ģimeni dzīvo Gaviezē un strādā Priekulē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, ir sertificēta ārsta palīdze.

Jaunākajam dēlam 19 gadu, viņš mācās Kandavas tehnikuma Cīravas teritoriālajā vienībā par lauksaimniecības tehniķi, ir zemnieks. Manam vīram pieder zemnieku saimniecība, tāpēc arī tāda interese.

Varu pastāstīt vēl kādu kuriozu. Kad jaunākais puika bija mazs un viņam prasīja: “Kas ir tava ģimene?” – visvienkāršāk viņam bija pateikt:

“Mana ģimene ir 112.” Tāpēc ka tētis ugunsdzēsējs, mamma – feldšere. Tagad vēl arī māsa.

Mazbērni man divi. Tuvumā ir Mikus, meitas dēls, tā ka ar omi satiekas bieži.

– Jūs pieminējāt ansambli.

– Tas ir Gaviezes jauktais vokālais ansamblis, kurā dziedu jau no seniem laikiem. Ir mainījušās vadītājas, mainījies sastāvs un nosaukums – kādreiz bija sieviešu ansamblis, tagad jauktais, un to vada Renārs Juzups.

Dziedu arī Grobiņas korī “Vēl”.

Dziesma būtībā man ir relaksācija, dziedāšana palīdz atiet no darba.

Visam gluži laika nepietiek, bet, kad sanāk, man patīk vēl parušināties pa dārzu un to kopt, ravēt. Tas darbs man arī vairāk relaksācijai.

– Kas rušinās, kad jums nav laika?

– Nu, lielais dārzs, kur aug kartupeļi, ir jāizravē, un tur viss notiek. Mazajā, kur puķes, – tās tad nu gaida, kad es sasparošos un aiziešu.

Ar augiem man patīk paeksperimentēt, padarīt ko interesantu, jaunu. Šogad izdomāju, ka jāpamēģina izaudzēt saldo kartupeli. Izdevās. Nopirku lielveikalā četrus kartupeļus; viens sapuva, trīs izdzina asniņus. Tie bija jānolauž, jāieliek ūdenī, lai izdzen saknītes, tad iestādīju zemē.

Nākamreiz mēģināšu tomēr dabūt Latvijas kartupeli, kas audzis te, jo no ārzemēm atvesto ilgi nevarēja pamodināt. Tad iedomājieties, kāda ķīmija ir tām batātēm, ko tirgo veikalos!

Vēl es gribēju izaudzēt čufu, tā ir zemesmandele. Arī izdevās. Tai laikam pārdod stādiņus, bet es gāju citu ceļu. Uzzināju un nopirku mandeļu graudiņus, kas bija jāatmiekšķē, trīs reizes ik pa 12 stundām mainot ūdeni. Kad uzbrieda, ieliku podiņā zemē. Viena mandelīte izdzina sakni, un izauga vesels čemurs.

Devu citiem arī, bet man teica: nē, nē, tik daudz ķimerēties negrib. Rudenī augs jārok ārā.

Zemesmandele ļoti garšīga, to arī viss kaut kur var izmantot. Man gan tā tikai tāds našķis izmēģināšanai, ne jau vairāk.

– Kur atrodas vīra zemnieku saimniecība?

– Dzīvojam Gaviezes centrā daudzdzīvokļu mājā, un ir arī lauki. Īpašumā ir veca māja, bet mums nav tādas rocības, lai uzceltu jaunu. Kad negrib draudzēties ar kredītiem un tos neņem, tad ir, kā ir. 

Saimniecība specializējusies graudkopībā. Tās tehnika atrodas bijušajā kolhoza tehnikas apkopes ēkā centrā.

– Jums taču arī jāprot stūrēt, kā citādi nokļūstat Dubeņos?

– Uz turieni varu aizbraukt ar citiem. Rītos no Dubeņu bērnudārza virtuves uz Gaviezes bērnudārzu atved brokastis. Tad šoferītis brauc atpakaļ un es līdz ar viņu, bet kopā ar pusdienām atgriežos.

Es gan noliku tiesības, man bija ašais gājiens… Kovida laikā meita teica: “Piesakāmies kursos un kārtojam tiesības!” Nodomāju – nu, labi, ko nu es ietiepšos. Nodarbības notika attālināti, eksāmenus un praktisko daļu nokārtoju, tiesības dabūju.

Taču, ja ir tā kā man, ka ģimenē viena mašīna uz visiem, tad man tā pēdējā liste (smejas).

Ar mēģinājumiem Grobiņā atkal ir tā. Ja nu tiešām bezizeja, tad man iedod mašīnu, bet mums ir ansamblī meitenes, kas dzied arī korī, mēs kooperējamies un braucam.

– Ko lai jums novēl turpmākajos darba gados?

– Atklāti sakot, es neesmu no svinētājām, man patīk darīt darbu – no sirds uz sirdi un ar sirdi. Tā arī gribētu strādāt.

Vizīkarte

Rudīte Šukuleja

• Ārsta palīdze, ieguvusi vecmātes izglītību.
• Dzimusi Madonas rajonā.
• Ģimene – vīrs, divi dēli un meita, divi mazbērni.
• Aizraušanās – dārzkopība, dziedāšana.
• Uzskata, ka medicīnā ir visu darba mūžu jāturpina mācīties.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.