Dižlāņu īve aug pretim Dižlāņu muižai. Vecpils senlietu krātuves vadītāja Dzintra Lidija Lāce stāsta, ka muižu barons fon Keizerlings cēlis savai meitiņai Magdai, kurai bijusi iedzimta plaušu kaite.

Iepriekšējā muiža atradusies zemā un mitrā vietā, tāpēc barons domājis, ka jaunajā vietā, kur sausāks gaiss, meitiņa varētu atveseļoties. Īvi, kuru no radiniekiem saņēmis kā dāvanu uz sālsmaizi, viņš iestādījis 1875. gadā ar domu, lai tā aug meitai par prieku, taču mazā Magda divarpus gadu vecumā mirusi.

Izturīgais koks aug un zaļo vēl līdz šai dienai, un tas iekļauts arī Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Interesanti arī tas, ka Vecpils folkloras kopa sev devusi nosaukumu “Dižlāņu īve”. Dz. L. Lāce norāda, ka pagājušajā ziemā noticis liktenīgs pavērsiens – īvei visus šos garos gadus nebijis nekādu problēmu, bet iepriekšējā ziemā tai atlūzis viens zars.

Folkloras kopa nodomājusi, ka tā ir slikta zīme, un pavasarī viena no folkloras grupas dziedātājām pēkšņi aizgājusi viņsaulē. “Zīmīgs koks tā īve ir. Tā jāvēro, un acīmredzot tā dod vēstījumu.

Barons stādīja meitiņai par godu, viņa neizdzīvoja, bet īve izdzīvoja, un tad nu iznāk, ka meitiņa mums te kā mazais spociņš muižā saimnieko, dzīvojas,” saka Dz. L. Lāce.

Senlietu krātuves vadītāja stāsta, ka vietējie ar īvi ļoti lepojoties. “Tā pati par sevi ir rets koks, turklāt tik sena. Īvīte priecē un sveicina jebkuru, kurš ierodas muižā, – ir šeit blakus un pamāj ar savu zariņu.”

Dz. L. Lāce atzīmē, ka Vecpilī esot daudz koku ar interesantiem stāstiem. Pagājušajā gadā šim konkursam tika pieteikts Šarlotes dižozols, taču līdz titula iegūšanai pietrūkušas dažas balsis.

Nākamgad vecpilnieki konkursam domājot pieteikt Dižilmājas liepu, kas atrodas pie Ilmājas muižas.

Savukārt Velēkņu ozols, kurš aug Vārtājas upes krastā, īpašs ar to, ka tā dobumā ieraugāms Latvijas valsts ģerbonis, kurš iegravēts 1919. gada aprīlī.

Velēkņu ozolu savā atmiņu grāmatā “Dzīvotgriba” savulaik aprakstījis Aleksandrs Janševskis, kurš pats ir arī gravējuma autors. Ģerboņa saulīti viņš darinājis, iespaidojoties no latviešu karavīriem, ko tanī laikā redzējis.

”Velēkņu” māju saimnieki Māris un Inta Ūtēni pastāsta, ka ozolam, kurš savulaik pārcietis zibens spērienu, vairs nav galotnes, tam zaļojot tikai viena puse.

“Mēs pārdzīvojam, katru pavasari gaidām, vai kuplos vai nekuplos. Bet viņš stāv, kā ķeizars iekrampējies upes krastā,” saka I. Ūtēna.

Saimniece pastāsta, ka ”Velēkņu” mājas savulaik bijušas barona kalpu dzīvesvieta, viņas vecmamma bijusi barona istabmeita. Šo māju teritorijā notikusi arī Kurzemes katla kapitulācija, un pagājušajā gadā ozolam piešķirts dižkoka statuss.

Konkursa uzvarētājs tiks noteikts sabiedrības balsojuma rezultātā. Par kādu no kokiem var balsot tikai vienu reizi, un to iespējams izdarīt līdz 1. novembrim.

Ar informāciju par konkursam pieteiktajiem kokiem var iepazīties tīmekļa vietnē: www.eiropasgadakoks.lv.

Konkurss Latvijā norisinās jau otro gadu, savukārt citur Eiropā tas tiek rīkots jau kopš 2002. gada. Tā mērķis ir rosināt cilvēkus iesaistīties vietējās vides un kultūras mantojuma izzināšanā un saglabāšanā, daloties ar aizraujošiem stāstiem par kokiem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.