liepajniekiem.lv
Patīk, ka ir viegli
“Kādreiz man bija ļoti daudz dāliju, vairāk nekā 400 šķirņu. Tad saimniecībā vēl bija lopiņi, un fermā gumi ļoti labi glabājās – dālijām patīk mitrums gaisā. Bet visa tā izrakšana un stādīšana…
Tie gadi jau man nāk klāt. Sāku pieklibot, un mugura arī vairs neļāva lielo rakšanu. Puķes man vienmēr ir patikušas un ir bijušas, tāpēc kaut kā sāku ar hortenzijām,” stāsta I. Vītola.
“Pirms kādiem 10 gadiem nopirku pirmo stādu. Man suņuks vēl bija mazs. Viņš tad izdomāja, ka tā hortenzija jāpārstāda pēc sava prāta, bet iestādīja to tā, ka visa sakne beigta, un tur vairs nekas nebija glābjams.
Pēc tam nopirku atkal, un nu jau tas pārvērties par tādu kā atkarību. Bet tās visas ir bezgala skaistas!”
atklāti stāsta saimniece.
Viņai arī patīk, ka hortenziju ziedus var redzēt tajā pašā gadā, kad tās iestāda.
Ziedi viņas dārzā ir visur. Pati smej, ka piestādījusi pilnas malas un šobrīd sapņo par hortenziju dzīvžogu. Tam viņa izmantotu vienu konkrētu šķirni – ‘Polar bear’ (‘Polārais lācis’).
“Redzēs, kā būs, jo man vīrs ir lielākais palīgs pie bedru rakšanas. Mums ir šausmīgi mālaina zeme. Te ir tā, ka gandrīz ar lomiku jālauž. Un tad izrok tādu bedri, ka pusotra ķerra, pat divas ar mēsliem jāliek iekšā. Pa virsu ber skābo kūdru un tad stāda.
Tā bedru rakšana ir uz vīra pleciem. Ja viņam šis darbiņš nepatiktu, tad es te neko nevarētu,”
atklāj saimniece.
Viņa nešaubās, ka hortenzijas augtu arī mālainā zemē, bet tad ziedi nebūtu tik skaisti, jo augs grib treknu un skābu augsni.
Ar hortenzijām ir vieglāk nekā ar dālijām.
“Grūtākais varbūt pavasarī ir apgriešana. Vakaros laistīšana? Tad es smejos, ka meditēju šļaukas galā. Paņemu šļūteni, paņemu savu ķebli un kārtīgi laistu. Ūdens nomierina. Sēžu un, kā teic, visu ko pārdomāju. Dīķis ir liels un dziļš, var pumpēt uz nebēdu!”
Dārzā zied visilgāk
Sieviete stāsta, ka ar stādu piedāvājumu pilns internets, tāpēc atrast ko tīkamu, kad sakārojas kāda jauna šķirne, nav grūti. Lielākoties viņa jau zina, ko grib, tāpēc to arī meklē.
“Un, kad Ilmārs Zirnis brauc uz šo pusi, piezvanu, lai viņš man kaut ko atved. Dažreiz aizbraucam pie viņa ciemos. Bet tur aizbraukt ir ārprāts!
Vajag šausmīgi lielu maku līdzi!”
Hortenziju audzētāja un selekcionāra Zirņa dārzs ir tik bagātīgs un skaists, ka ar acīm gribas visu.
Iesākumā vērgalniece teica, ka stādus nekad nav iegādājusies interesanto nosaukumu dēļ, taču, izrādot dārzu, atskārst, ka tā nemaz nav.
Viņa lepojas, ka ir sakrājusi hortenzijas ar kalnu nosaukumiem, un, kad reiz tirdziņā pamanījusi ‘Magical Himalaya’ stādus, tiem garām paiet nav varējusi, lai gan pats zieds nemaz neuzrunājis.
Šobrīd hortenziju košums mazinās, ziedi sākuši brūnēt. “Būtībā hortenzijas jāredz sākumā, kad tās sāk plaukt. Tad tās mainās, krāsojas. Košumu vislabāk var izbaudīt, katru dienu skatoties, kā ziedi kļūst arvien citādāki.”
Ir hortenzijas, kas plaukst uzreiz pēc Jāņiem, jūlija sākumā, bet citas zied vēl oktobrī jeb līdz salnām. Jo ilgāk ir silts un skaists laiks, jo ilgāk var priecāties par dabas doto skaistumu.
“Man pa vidu ir arī citi augi. Ir narcises, lilijas, tulpes. Kad tās nozied, paliek tikai hortenzijas.” Bet, ja ziedus sažāvē un ieliekt vāzē, tad par tiem var priecāties visu gadu.
Saimniece lēš, ka šogad laikapstākļi bijuši labvēlīgi. Lielajā karstumā daži ziediņi apsvila un palika brūngani, bet no attāluma to nemaz nevarēja ievērot.
Vienu krūmu sagāza lietus. Vairākiem krūmiem vīrs uztaisījis riņķus, kas pasargā augus no stipra vēja vai lietusgāzēm.
Palutina citu acis
Šī ir I. Vītolas pirmā hortenziju izstāde, bet ziedu izstādes kopumā viņai nav svešas – agrāk labprāt izrādījusi dālijas.
Hortenziju krāšņumu vislabāk var redzēt, ja ir viss krūms vai ja tās ir podos. Šai izstādei viņa ziedus grieza.
“Nē, nogriezt ziedus, lai tos parādītu citiem, nemaz nav žēl,”
norāda I. Vītola.
Viņa drīzāk priecājas par šo iespēju. “Prieks par katru, kas grib audzēt un kam patīk tas skaistums. Nu kāpēc ne? Lai mums ir ziedoša Latvija!”
Pati izstādei nepieteicās, viņu uzrunāja Vērgales pagasta kultūras nama vadītāja Daina Vanaga.
Hortenziju audzētāja pazīst arī pārējās divas vērgalnieces, kas piedalās izstādē. Viņas cita pie citas ciemojas, apskata dārzus, apmainās ar spraudeņiem.
D. Vanaga pastāsta, ka ideja radusies, ciemojoties pie izstādes dalībnieces Jolantas Novadas, kas teikusi, ka šāda izstāde būtu forša.
“Šoreiz piedalījās trīs dalībnieces, bet jau tagad skaidrs, ka nākamreiz būs vairāk. Cilvēki teica, ka paši tā kā sakautrējušies, bet, apskatot izstādi, sapratuši, ka arī varētu piedalīties ar kaut ko, kas aug pašu dārzos,” viņa stāsta.
Izstāde bijusi ļoti apmeklēta, jo īpaši Zinību dienā, kad viesojušies gan lieli, gan mazi.
Kopumā Vērgales kultūras namā bija aplūkojamas nedaudz vairāk par 60 hortenziju šķirnēm.
“Sanāca krietni labāk, nekā paši bijām gaidījuši. Sapratām, ka izstādes Vērgalē ir jātaisa vēl. Bet tas foršais šāda vieda pasākumos ir tas, ka, iesaistot vietējos, atdeve ir pilnīgi citādāka. Šie cilvēki tiešām tepat ar sirdi un dvēseli kaut ko audzē.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
