liepajniekiem.lv
To pirms gandrīz diviem gadiem iegādājās un par “Brīvības ostu” nodēvēja liepājnieks Mārtiņš Gineitis, kurš atzīst, ka viņu pievilinājis Aizputes vecpilsētas šarms.
Eiroremonta nebūs
Pirmo kuplo viesu skaitu M. Gineitis uzņēma oktobra beigās, kad ēkā norisinājās Aizputes Renesanses biedrības rīkotās pašvaldības deputātu debates.
Todien viesiem tika piedāvāts namu izstaigāt un daudzi jaunā īpašnieka vadītajā ekskursijā devās ar lielu interesi.
Pašlaik lielākoties atjaunots pirmais un trešais stāvs, taču atlikušos darbus ieplānots pabeigt maijā, stāsta saimnieks.
“Sākotnējā iecere bija ēku atjaunot piecu gadu laikā, jo ļoti daudz būvniecības darbību ir savstarpēji saistīti – nevar izdarīt vienu, kamēr nav pabeigts otrs.
Bet vienā brīdī viss ļoti raiti aizgāja un varēja tapt paralēli.
Viss gan nebija tik vienkārši, jo, piemēram, trešajā stāvā laika zoba bojājumus redzējām vien tad, kad atsedzām grīdu. Tur gadus desmit ūdens bija tecējis un darbu bija daudz. Tagad sakām, ka kaut ko šādu vēlreiz neuzņemtos,” Mārtiņš teic un smejot piebilst, ka daudz kas ir atkarīgs no konkrētā brīža situācijas.
Nama restaurācija lielā mērā bija saistīta arī ar pašu pilsētas vēsturisko centru – tika veikti novērtējumi, tapa ēkas apraksts ar konkrētām norādēm, kas bija jāievēro.
M. Gineitis min trīs galvenās – bija jāsaglabā koka logi, nama vēsturiskā fasāde un jumta apdare, kā arī to krāsa.
Vēsturiskās pilsētas krāsa ir dzeltena, tāpēc tādam namam bija arī jāpaliek. Īpašnieks gan norāda, ka dzeltenais ar laiku pabalēs un tik ļoti acīs vairs nekritīs.
Nedaudz lielāka brīvība bijusi iekšpusē, taču arī tur saimnieki cenšas saglabāt nama autentiskumu. “Nav tā, ka taisām eiroremontu!” pajoko Mārtiņš.
Nopirka visu cietuma kompleksu
“Pirms tam Aizputē uzturējāmies ļoti minimāli. Mūsu saikne ar šo pilsētu aizsākās 2020. gadā, kad sapratām, ka aktuāli būtu iegādāties kādu īpašumu ārpus Liepājas. Tikām pie mazas lauku mājiņas Kalvenes stacijā.
Māju arī atjaunojām jeb drīzāk pārbūvējām no jauna, jo koka būve bija saēsta. Tad Aizpute kļuva par tuvāko lielāko pilsētu, kur braucām uz veikalu,”
viņš dalās atmiņās.
Iegādāties īpašumu Atmodas ielā bijis emocionāls lēmums.
“Ar sievu atskatoties uz to, ko šo divu gadu laikā esam izdarījuši, saprotam, ka tas nebija ar kādu konkrētu plānu. Tā bija pakļaušanās sajūtai, ticībai, ka varam tur kaut ko attīstīt.
Aizputei ir ļoti liels potenciāls, jo vecpilsēta ir maz traumēta – tur ir liels pilsētas autentiskums,”
stāsta saimnieks.
Šovasar tikuši arī pie blakus nama Atmodas ielā 12B. M. Gineitis zina teikt, ka savulaik abas ēkas veidojušas vienu kompleksu, kurā kādreiz atradās cietums un cietuma administrācija, bet daudzus gadus blakusnams izmantots kā pašvaldības noliktava.
“Neviens tur neko jēgpilnu nedarīja, tāpēc vērsāmies pie pašvaldības ar iesniegumu, lai viņi izskata iespēju šo ēku nodot izsolē. Tā tikām pie visa kompleksa.”
Par vēsturi uzzinājuši no muzejā pieejamiem materiāliem.
“Atsedzot sienas, varēja redzēt gan dažādus zīmējumus, gan ornamentus un uzrakstus no dažādiem laikiem.
Tikai šādi atsedzot ēku, varam uzzināt ļoti interesantas lietas. Pieļauju, ka ir vēl daudz kas, par ko pat neapjaušam. To izzināsim, ēku ikdienā apdzīvojot,” pārliecināts liepājnieks.
Viņš uzsver, ka vienmēr gatavs uzzināt vairāk, tāpēc, ja kādam aizputniekam ir ko stāstīt, – labprāt uzklausīs.
Vieta cilvēkiem
Ņemot vērā zināmo vēsturi, tapis arī nama jaunais nosaukums “Brīvības osta”.
Mārtiņš izceļ to, ka ēka kā bijušais cietums asociējas ar smagu laiku. Ģimene tomēr vēlējās tai dot jaunu seju un parādīt, ka arī uz tur piedzīvoto var paskatīties citādi. Runa ir par katra paša iekšējo brīvību un veiktajām izvēlēm.
“Protams, visu darām cieņpilni, jo gribam, lai tā vieta iederas Aizputes kopējā stāstā. Svarīgi ir ne tikai nopirkt un atjaunot, bet arī apzināt vietējo komūnu.
Pieļauju, ka mums vajadzēs daudzus gadus, lai tur līdz galam iejustos, bet esam tam atvērti un gribam vietējiem parādīt to, ko šeit darām.”
Tā kā īpašumu iegādājušies bez konkrēta plāna, tad pagaidām arī nav skaidras vīzijas par to, kam to izmantos. Saimnieks lēš, ka vieta, visticamāk, būs multifunkcionāla un tiks izmantota atbilstoši sezonām.
Vasarā viņi būtu gatavi uzņemt tūristus, cilvēkus, kas meklē atelpu no lielpilsētas vai vienkārši grib iepazīt vietējo kultūru. Piedāvājums varētu būt mērķēts arī uz ārzemju viesiem.
Savukārt klusajā sezonā tā varētu pārtapt par vietu mācībām, semināriem, konferencēm.
“Ideju ir daudz, tāpēc šobrīd cenšamies saprast labāko risinājumu.
Bet mums nav mērķis to veidot par atvērtu izklaižu vietu. Ņemam vērā, ka tas ir centrs un apkārt dzīvo vietējie cilvēki. Nevēlamies nevienu traucēt, negribam būt kaitinošie kaimiņi,” M. Gineitis paļaujas uz to, ka ar laiku nams pats parādīs, par ko vēlas tapt, – tā jaunais dzīves posms sāksies dabiski.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
