Pagājušajā gadā ar skolēnu apmaiņas programmas “Erasmus+” atbalstu uz Franciju devās divas grobiņnieces Paula Elizabete Bardule un Emīlija Cipkina. Šogad meitenes pie sevis uzņēma tos jauniešus, kurus iepazina.

“Ir superīgi, ka meitene, pie kuras dzīvoju es, tagad dzīvo pie manis.

Man šķiet, ka šī vispār ir izcila iespēja iepazīt citu kultūru un valsti no vietējo puses,”

pastāsta Paula.

Z. Mauriņas Grobiņas vidusskolas direktore Laila Roga piebilst, ka martā savukārt citi skolēni dosies uz Spāniju, kā arī paskaidro, ka pēdējos gados skolai izveidojusies arī īpaša draudzība ar Itāliju.

Lorenco, kurš mācās 10. klasē, ieradies te kā starpkultūru programmas “AFS” dalībnieks. 

Paula atzīst, ka pirmā lieta, ko gribēja izrādīt ciemiņiem, ir rupjmaize, kas stipri atšķiras no francūžiem iemīļotajiem kruasāniem.

“Arī zupu! Viņiem garšo mūsu zupas, bet laikam nepatīk, kā izskatās. Teica, ka mēs tur liekam iekšā pilnīgi jebko,” grobiņniece smej.

Noa teic, ka mājās viņam ēdiens tomēr ir garšīgāks. Evī gan uzreiz pastāsta, ka iemīļojusi mūsu medus kūku.

Francūži mācās 11. klasē. Mācības un komunikācija ar vietējiem neritot viegli bez latviešu valodas pārzināšanas.

Arī ar angļu valodu neesot nemaz tik viegli. Toties franču valodas skolotāja esot laba, tāpēc tas abiem Grobiņā arī ir mīļākais mācību priekšmets.

Emīlija paskaidro, ka ārzemnieki saņem mācību materiālus no savām skolām, tāpēc bieži stundu laikā pilda tos. Taču Latvijā jauniešiem patīkot, viņi šeit labprāt atgrieztos un atvestu arī savus draugus.

Itālim Lorenco visgrūtāk esot latviski izteikt skaņu “ķ”.

Pirms nonācis Grobiņā, viņš divas dienas Rīgā apguvis latviešu valodas pamatus, kur uzzinājis par deklinācijām, kādu itāļu valodā nemaz nav. Taču direktore puisi paslavē, jo viņš ne tikai daudz ko saprot, bet arī skolotājiem lūdz uzdevumus vieglākā latviešu valodā.

“No sākuma nemaz nebija arī grūti iejusties, jo visi jaunie klases biedri zināja angļu valodu. Arī jaunāki bērni to pārzina. Kad viņi ar mani mēģina runāt, es latviski pasaku, ka nerunāju latviešu valodā, un viņi ļoti ātri pārslēdzas uz angļu valodu,” itālis pastāsta par komunikāciju ar vietējiem vienaudžiem un neslēpj, ka labās angļu valodas zināšanas viņu pārsteigušas.

“Francūžiem ir grūtāk ar burtu “r”. Piemēram, mūsu klasesbiedrenes vārds ir Ruta, bet, kad Evī to saka, izklausās pēc Lutas,” savukārt par sava ciemiņa prasmēm padalās Paula.

Franču jaunieši Grobiņā vēl uzturēsies līdz oktobra beigām.

Evī pastāsta, ka, ja salīdzina Francijas un Latvijas skolas, te skolas diena esot īsāka un tāpēc ir vairāk brīvā laika.

Vislielākā atšķirība esot tieši telefonu izmantošanas jautājumā – Francijā neviens neierobežo skolēnus viedtālruņu lietošanā. Telefonus skolās brīvi var izmantot arī Itālijā, pastāsta Lorenco.

“Mums starp stundām nav pārtraukumu, nav arī ēdnīcas. Un skolotāji ir tie, kas rotē pa klasēm, nevis skolēni, kā tas ir pieņemts šeit. Mums arī nav tik daudz dažādu mācību priekšmetu, lai gan, man šķiet, ka šeit ir ļoti daudz matemātikas stundu!” teic jaunietis.

Jautājot, kas no redzētā, dzirdētā un piedzīvotā jauniešus visvairāk pārsteidzis, Evī uzreiz pastāsta par kādas skolotājas dzimšanas dienu, kurā klases biedri viņu iesēdinājuši krēslā un vairākas reizes cēluši gaisā.

Savukārt Lorenco tieši Latvijā atklājis, ka viņam patīk dzīvot aukstākā klimatā.

“Itālijā katru dienu ir 30 grādi. Es vairs nespēju!”

viņš joko.

“Cilvēki uzskata, ka itāļi ir ļoti atvērti un draudzīgi. Un daļēji tā arī ir. Bet cilvēki šeit liekas noslēgti. Ja izdodas vietējiem tikt klāt, tad viņi ir ļoti jauki, sirsnīgi, draudzīgi. Tāda sajūta, ka katru dienu meklēju to atslēgu, lai tiktu klāt saviem klases biedriem,” novērojumos padalās itālis, kas jau nākamnedēļ dosies atpakaļ uz mājām.

Evī viņam piekrīt. Viņa novērojusi, ka vietējie reti pasmaida. Uz ielām arī nesveicinās tā, kā tas pieņemts Francijā.