liepajniekiem.lv
Šie darbi tiešā veidā saistīti ar pērnā gada notikumu, kad tika atklāts, ka nīderlandieši atraka karavīru mirstīgās atliekas, paņēma apbedījumos atstātos priekšmetus un izrakumus aiznesa noslēpt citviet, norāda biedrības vadītājs Tālis Ešmits.
Starptautiska entuziastu kopa
“Tos pagājušā gada kareivjus izraka tepat. Tādā kontekstā šeit arī esam. Visu laiku zeme nebija nopļauta, jo bija par slapju. Un, kā varēja beidzot nopļaut, tā tur uzreiz saimnieki iesēja graudus.
Bet visi kopīgi atradām kompromisu – mēs drīkstam parakt, ja neizmantojam tehniku,”
stāsta T. Ešmits, kurš portālu sagaida laukā pie “Briežu” mājām.
“Leģendas” biedri, kas pārsvarā ir brīvprātīgie vēstures entuziasti, redzami it visur – kāds tālāk vai tuvāk lauku pārstaigā ar metāla detektoru, cits rok nelielu bedrīti, bet lielākas kompānijas sastājušās pie divām manāmi dziļākām bedrēm.
Tajās vīri uz maiņām atrok divus nezināmus karā kritušos.
Darbs nav viegls, jo vaigus stindzina auksts vējš, zemes virskārta ir pavisam cieta, bet, rokot dziļāk, tā pārvēršas par dubļiem. Vēl pēc pāris lāpstas vēzieniem caurums zemē sāk pildīties ar ūdeni.
Šajā laukā viņi pavadīja divas dienas. Biedri sarosījušies no visas Latvijas – Cēsīm, Ezeres, Pampāļiem, Grobiņas, Ķekavas, Saldus – un ne tikai. Dzirdēt var arī svešas mēles.
T. Ešmits, ar roku parādot uz cilvēkiem, pastāsta, ka Džonijs ir no Lielbritānijas, Janiks no Vācijas, Lorenco no Itālijas. Ir arī citi puiši – no Lietuvas, Beļģijas.
To, cik racēju savācās Kalētos, neviens īsti nezina. “Viens atbrauc, nākamais aizbrauc,” smej T. Ešmits. Minējums gan ir ap 30 līdz 35 cilvēkiem.
“Visi, kas šeit iesaistās, ir lieli vēstures entuziasti, arī ārzemnieki – tas ir fakts.
Piemēram, lai šeit nokļūtu uz ekspedīciju, Lorenco gaidīja 10 gadus. Pārsvarā visi kaut kā ir saistīti ar mūsu valsti, bet Itālija tomēr ir patālu, tāpēc tik ilgi arī viņu neuzņēmām.”
Itālis par to nepārdzīvo, jo prieks, ka beidzot līdz šejienei ticis, ir lielāks.
“Esmu liels vēstures entuziasts un “Leģendai” sāku sekot pirms tiem pašiem desmit gadiem. Vienmēr esmu gribējis viņiem pievienoties, doties ekspedīcijās,” teic Lorenco.
Kāpēc piesaistīja tieši šī biedrība? Ārzemnieks pastāsta, ka tā sanācis, ka visvairāk viņu interesē Otrā pasaules kara vēsture, bet paša veiktie pētījumi visvairāk saistīti tieši ar Kurzemes katlu.
“Man šāda darbošanās patīk, jo gribu, lai tuvinieki zina, kas notika ar šiem kareivjiem.
Vienmēr esmu domājis, ka tik daudzas mātes nekad tā arī neuzzināja, kur doties raudāt.
Man šis aspekts ir ļoti svarīgs, un šo darbošanos uztveru kā tādu ļoti labu padarītu darbu,” Lorenco šī ir pirmā ekspedīcija Latvijā, taču viņš cer, ka izdosies atgriezties uz vēl kādu.
Viņš pajoko, ka priekšroku tomēr dotu rakumiem vasaras sezonā.
Savukārt vācietis Janiks Latvijā ir jau ceturto reizi. Viņš pastāsta, ka uz šejieni brauc ar ļoti konkrētu motivāciju – atrast savu vecvectēvu, kurš karojot pazudis Krotes apkaimē.
“Vispirms Vācijā pirms nu jau kādiem 15 gadiem biju izpētījis vēsturi. Tad man ļoti veicās, ka sociālajos tīklos uzgāju biedrību “Leģenda”. Draugi bija izdomājuši vienu Jauno gadu ieskandināt Rīgā, tāpēc izmantoju izdevību sazināties ar biedrību. Tā aizsākās šī sadarbība.”
Viņam liels prieks ir ne tikai par pašiem atradumiem, bet arī par iespēju vērot, kā ar šādiem izrakumiem nodarbojas pieredzējuši profesionāļi.
“Varbūt kādu dienu man paveiksies un varēšu vairāk uzzināt arī par to, kas tieši notika ar manu vecvectēvu,” komentē vācietis.
Juta sprādziena triecienvilni
Šo ekspedīciju varētu dēvēt par izzinošu, kaut ko līdzīgu pilotprojektam, lai saprastu, kas šajā teritorijā ir.
“Karaspēka vienībā, kas šeit bijusi, pārsvarā bija cilvēki no Holandes. Viņi bijuši gan “Ozolos”, gan šeit. 1944. gada beigās nokļuvuši tādā pusielenkuma stāvoklī.
Beigās viņiem būtībā vienkārši pārgāja pāri un šie cilvēki te tā arī palika tranšejās.
Apmēram jau par tām vietām bija zināms, bet “detonators” bija pagājušā gada notikums. Tāpēc šogad kārtosim visus dokumentus, lai varētu šeit veikt papildu ekspedīcijas. Cerams, ka nākamgad varēsim trāpīt starplaikā, kad zeme nav apsaimniekota,” stāsta “Leģendas” vadītājs.
Andris Lelis, kas ir ne tikai “Leģendas” biedrs, bet pārstāv arī biedrību “Brāļu kapu komiteja”, pastāsta, ka visinteresantākais personāžs ir kāds holandietis, kurš par savas rotas vadīšanu savainojuma laikā saņēma bruņinieka krustu.
To, ka viņš bijis tieši te, kur Kalētu pagasts, parādot fotogrāfijas.
“Runā, ka viņš beigās tika ļoti ievainots un pats nošāvies. Kapa vieta nav zināma, bet pieļaujam, ka kaut kur tepat viņš ir.
Kādreiz būs jārok arī “Ozolu” teritorija.”
Viktors Duks, kurš ir viens no “Leģendas” dibinātājiem, komentē, ka tas nāksies grūti, jo “Ozoli” ir ļoti apdzīvota vieta un mājas esot cita pie citas. “Viens interesants kalns tur ir, bet precīzu vietu jau nezinām.”
Uz to, kāpēc šie kauli jāizrok, varot paskatīties divējādi. No praktiskās puses, labāk, lai to dara zinoši cilvēki, nevis, ka tos atrod rokot kādu meliorācijas sistēmu.
“Arī, ja traktors tam visam iet pāri, kauli jau agrāk vai vēlāk tāpat uzpeldēs. Cik neesam gājuši pa laukiem ar maisiņiem un vienkārši tos lasījuši,”
piebilst V. Duks.
“Mani personīgi visvairāk interesē tikai cilvēcīgais faktors. Numerācija, apbalvojumi bija svarīgi, kad viņi bija dzīvi. Tagad svarīgi ir saglabāt viņu piemiņu. Gribam dot kādu informāciju piederīgajiem, jo daudzi joprojām skaitās bezvēsts pazuduši.
To, ka cilvēks miris, varam pieņemt, bet nav zināms, kur un kas ar viņu notika. Daudzi vienkārši šādos tīrumos guļ,”
savu nostāju pauž T. Ešmits.
Esot gan vēl viens praktisks aspekts, kas daudz nozīmīgāks. Biedrība zemi attīra no sprādzienbīstamiem priekšmetiem. Viena no bumbām bijusi pat 100 kilogramus smaga.
Visas izraktās sprāgstvielas nodotas sapieriem. “Kaut ko viņi arī brauca uz tuvējiem, visticamāk, karjeriem spridzināt. Triecienvilni pat te jutām,” stāsta V. Duks.
Grib saprast, kas noticis viņu laukos
T. Ešmits norāda, ka, lai gan lielākā lauka daļa pieder SIA “Ruģi” saimniekiem, rakšanas teritorija sadalīta starp trim īpašniekiem un par darbiem bija jāvienojas ar katru no tiem.
“Saimnieki neko labu nesaka, bet cepelīnus mums pusdienās cep,” smej biedrības vadītājs. Viņš izmanto izdevību vēlreiz pateikties visām iesaistītajām pusēm.
SIA “Ruģi” valdes locekle un saimniece, ar kuru notika “Leģendas” vadītā saruna, ir Irēna Indriekiene. Sieviete pastāsta, ka ne viņai, ne vīram nebija aizdomas, ka tajā laukā guļ krituši kareivji.
“Vienīgi, ka paši vienreiz atradām padomju laika bundulīti, kur karavīri lika ēdienu.
Bet tas piederēja krievu pusē karojošam, jo bija uzskrāpēts uzvārds. Man pašai vēsture dikti interesē, tāpēc braucām uz Brāļu kapiem meklēt, vai tāds cilvēks tur ir. Bija vairāki ar tādu uzvārdu,” pastāsta saimniece.
Biedrība bijusi gatava nogaidīt un rakt vien nākamgad, taču saimnieki devuši atļauju to darīt tagad, jo, viņuprāt, šos cilvēkus tur tā pamest nedrīkst. Paši gan pie darbiem klāt nebija, piebraukuši vien uz īsu brītiņu.
Irēna smej, ka bijusi ļoti pārsteigta par to, kādā seklumā atrastas jau pirmās lietas. Viņa lēš, ka rakums nevarēja būt dziļāks par 50 vai 60 centimetriem.
“Pat prātā nenāca, ka tur varētu būt kaut kādas tranšejas. Ir interesanti uzzināt par karu, kaujām, kas te bijušas, jo, piemēram, to, kas tieši gājis pāri šiem mūsu laukiem, nemaz īsti nezinām.”
Lielākais atvieglojums ir par to, ka atrasti, izrakti un aizvesti lādiņi. Arī par tiem saimniekiem bijis liels pārsteigums, palicis nedaudz baisi, zinot, ka tie turpat zem kājām vien bijuši.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
