liepajniekiem.lv
Ēda visādas dīvainības
Kā mājražotājus sevi pieteikuši jau 2023. gadā, bet reāli kaut ko ražot sāka vien pērnā gada vidū.
“Vīrs līdz šim strādāja Zviedrijā. Ar ēšanu pēc darba, kā jau vīrietim, negāja viegli, jo gatavošanai pietrūka laika un tur viss bija dārgāks. Bet ēst gatavošana viņam vienmēr bijusi asinīs – beidzis skolu kā pavārs.
Tā arī iepazināmies, jo abi pēc profesijas esam pavāri,”
pastāsta Kristīne.
Pašai gan gatavot nemaz tik labi nesanāk, tāpēc ikdienā strādā finanšu jomā. Uzņēmums ir Daira rokās, jo tā ir viņa sirdslieta.
K. Ziemele pajoko, ka pēc 40 gadu vecuma visiem gribas darīt to, kas pašiem patīk, tāpēc arī sadomājuši saņemties un skriet nezināmajā.
“Viņš man teica, ka vairs nevar izturēt, ka viņa kolēģi ēd visādas dīvainības, saldētu pārtiku, ātri pagatavojamās zupiņas. Tad viņš sev un kolēģiem sāka meklēt kaut kādu risinājumu.
No sākuma pats kaut ko saldēja, kaut ko vakuumēja, eksperimentēja, līdz atrada šo veidu – sāka konservēt.”
Pilnībā nodevušies biznesam Kalētu pagastā Ziemeļi ir vien no šī gada februāra.
Dairis atzīst, ka pirms pāris mēnešiem beidzot saņēmies aiziet no pamatdarba. Darbs Zviedrijā gan bijis pateicīgs, lai līdz galam saprastu, kas jaunajā nodarbē der un kas ne, jo daudz laika varēja pavadīt mājās – desmit dienas bijis ārzemēs, bet pārējo mēnesi Latvijā.
“Skatījos, kā konservē gaļu, redzēju, ka mammai ir zupas sagataves pagrabā, un visu saliku kopā – radās ideja. Protams, bija grūti uzreiz visu saprast. Joprojām dažreiz ir grūti!
Nav tā, ka vienkārši pagatavo kādu maltīti un kaut kur to ieliek. Visu arī nevar iekonservēt. Tas ir eksperiments eksperimenta galā. Man jau te konteinerā vairs nav vietas tam visam, kas neizdodas,” viņš pasmej.
Ar sliktu omu virtuvē neiet
Kaut kas no tā visa beigās arī sanākot, jo pašlaik piedāvājumā 14 dažādi ēdieni. Pats Dairis gan pajoko, ka tas varbūt pat ir par daudz.
“Cilvēki vienalga prasa, vai mums nav kas jauns piedāvājumā. Ir arī tādi, kas paši pasaka, ko grib. Esmu novērojusi, ka prasa kaut ko bez gaļas vai ar vistu. No sākuma mums nekā nebija ar vistas gaļu, bet nu jau esam uzklausījuši.
Vispār bez gaļas gan vēl nekā nav, bet eksperimenti turpinās!”
norāda Kristīne, kura uzskata, ka viņu firmas ēdiens ir un droši vien arī paliks kāpostu tīteņi.
Ražošanai iekārtojuši atsevišķu virtuvi. Kādreiz esošo kūti pārtaisījuši līdz nepazīšanai. Šo to gan vēl grib uzspodrināt, lai smukāk, viņi piebilst.
Noslēpumos tītas receptes neesot. Pārsvarā visu gatavo klasiskos veidos. “Bet receptes jau vienalga ir apstrādātas un izveidotas pēc pašu gaumes. Paši izdomājam, kas ar ko iet kopā. Tīteņus jau arī katrs taisa citādi.
Svarīgākais ir mīlestība, ko tur ieliek iekšā. Tāpēc, ja vīram ir slikts garastāvoklis, saku, lai nemaz neiet uz virtuvi, jo nesanāks garšīgi. Jāiet ir ar degsmi,”
teic Kristīne.
K. Ziemele iepriekš dzirdējusi arī šaubas – gan pieņēmumus, ka, piemēram, tīteņi sasmalcināti, gan to, ka tie gatavoti slinkā versijā.
Tāpēc tagad, braucot uz tirdziņiem, piedāvā šo to arī nodegustēt. Līdzi ņem mazu plītiņu. Vienīgā nelaime, ka citreiz laikapstākļi tādi, ka uzsildīt kaut ko ir grūti.
“Tīteņi ir mans roku darbs.
Tāpēc jau arī cilvēki tos pērk, jo pašiem grūti un laikietilpīgi tos pagatavot. Katru dienu negatavoju, drīzāk periodiski. Un tad skatos, ko un cik izpērk.
Prieks, ka ir arī pastāvīgie klienti. Tādēļ jau arī šis viss radās. Sākām ar vīriem, kas te pa mežiem dzīvojās. Viņiem šādi konservi bija pašā laikā, mūs ļoti ātri pieņēma. Iepakojums nevar ne saplīst, ne izlīt, nav smags. Viss jau ir gatavs, un atliek tikai uzsildīt,” priecājas saimnieks.
Lētāk būtu likt burkās
Pats cenšas palikt uzticīgs vietējiem zemniekiem – pirkt tepat audzētas un ražotas izejvielas. Vienmēr gan tas nav iespējams, jo jāgatavo arī tad, kad nav svaigas ražas.
Dairis gan apliecina, ka, arī iepērkoties veikalā, mēdz pievērst uzmanību, vai produkti ir Latvijā ražoti.
Savos ražojumos cenšas neizmantot konservantus, E vielas. Vienīgie konservanti ir sāls un cukurs, bet arī tos izmanto pēc iespējas mazāk.
D. Ziemelis atzīst, ka īstenot kādu jaunu ideju vienmēr ir dārgi. Visvairāk gan viņu pārsteidza tas, cik ļoti kabatas tukšo konservu kārbu izmantošana.
“Visas bundžas jāliek autoklāvā. Man bija jāapmeklē arī speciāli kursi Jelgavā. Ar tehniku nav viegli.
Būtu sākumā zinājis, kā ar tām bundžām ies, varbūt uzreiz būtu sācis likt pakās vai burkās,”
viņš smej.
Konservu kārba esot pats dārgākais iespējamais variants. Pats trauks gan esot lēts, dārgākais ir tā aizvākošana un sterilizācija autoklāvā.
“Pēc tam mēģinājām arī citus variantus, bet sapratām, ka tad ēdienu ir grūtāk transportēt, paņemt līdzi, uzsildīt. Sakodu zobus un nolēmu, ka paliksim pie bundžām.”
Pāris ir pārliecināts, ka tik tālu nebūtu tikuši bez atbalsta. Intereses pēc pieteikušies novada izsludinātā projektu konkursā un tikuši pie finansiāla atbalsta autoklāva iegādei.
“Kad saņēmām finansējumu, uzreiz pavisam ātri nokārtojām zemnieku saimniecības statusu. Nebija citu variantu – ja naudu dod, tad jādara.”
Pēc tam ciemos braukuši speciālisti no Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības vides zinātniskā institūta “BIOR”, kas kopā ar Dairi izstrādājuši speciālas programmas tieši viņa iepirktajām konservu bundžām.
Vienā piegājienā augstspiediena katlā ietilpst 100 zupas un 200 otro ēdienu kārbas. Nedēļā pagatavo aptuveni divus trīs katlus, norāda saimnieki.
Dairis pastāsta, ka grādi un spiediens tvertnē ir tik augsts, ka ēdiens tur turpina gatavoties, tāpēc pirms tam viss jāuztaisa vien daļēji.
“Protams, plāni attīstībai ir. Ar laiku gribam pāriet arī uz mīkstajiem iepakojumiem, pakām. Bet tas ir dārgi, tāpēc pagaidām tas varētu notikt vien tālā nākotnē.
Vēl jānodzīvo pirmais pilnais gads, tad arī sapratīsim,” Dairis piemetina, ka labprāt piedalītos arī kādā Eiropas projektā, lai saņemtu papildu palīdzību citu iekārtu iegādei.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
