liepajniekiem.lv
Kopj ciemu
Kā klājas, Kalvenē dzīvojot? “Tagad galvenā ir zāles pļaušana – ap pagastmāju, skolu un kultūras namu, parkā un estrādē. Ir diezgan pulku, ko pļaut, tik tikko pa nedēļu var uzspēt visu apbraukt,” A. Dobelis saka par savu darbu.
“Ir traktoriņš, stūmējs un trimmeris – visa tehnika, kādu tikai vajag.”
Strādnieks sešos iziet no mājām un pusseptiņos septiņos, kad ir labs laiks, jau sāk pļaut. Trimmerēt varot arī slapjā dienā, bet tad pats arī zaļš, viņš pasmej.
Vīrietim ir divi palīgi, kas norīkoti darbā sociālā atbalsta programmā. Viens strādājot dūšīgi – par pusotru cilvēku, bet otrs esot kusls, un vairāk par darbu viņu interesējot apmeklēt veikalu.
Esot gaidāmi nodarbinātības programmas skolēni, viņiem uzdos vieglākus darbus, piemēram, no bruģa izravēt zāli.
A. Dobelim patīk savs darbs, tik daudz, ka pieklibojot veselība. Nesen esot iztaisīta rokas operācija, jo pārplīsa pleca muskulis.
“Zāģēju lielos kokus parkā un pārrāvu. Pagājušogad operēju muguru, tā katru gadu 2000 eiro atdodu veselībai,” viņš atklāj, ka nu gan jādomā līdzi, kā strādā, lai nenodarītu sev pāri.
Taču tāpat darot visu ko, vienīgi nekopj dobes, par tām rūpējas daiļdārzniece.
Rudenī viņam palīgos lapu pūtējs, ziemā ar to izgaiņā vieglu sniegu.
Ka tikai citi iedzīvotāji palīdzētu uzturēt ciemā tīrību, tad būtu labi.
Bet nē, bijis, ka pie konteineriem aizved un noliek dīvānu un citus lielus priekšmetus, – lai tos savāc kāds cits. Tāpat arī gružojot.
A. Dobelim nepatīk, ka viens otrs viņa darbu netur nekādā vērtē, kaut dara no sirds, arī dažu labu darbarīku nopērkot par savu naudu. Tāpat vien, tāpēc ka grib. Bet ko varot gaidīt no cilvēkiem, kuri nestrādā?
“Ar darbu Kalvenē trūcīgi, te vienīgā darbavieta ir “Ūsu” gateris. Daži cilvēki rūpējas par veikala apgrozījumu un revidē gružkastes, skatās, vai nav iemests izsmēķis, bet nemeklē, kur strādāt.
Mēs vienreiz saskaitījām, ka Kalvenē daudzi strādnieki ir ārzemnieki – no Kazdangas, Aizputes, bet mūsējie brauc uz Grobiņu un citur, kur kapeika bišķi lielāka.
Taču nauda ir visur, tikai jāgrib strādāt.”
Tā gan arī gluži neesot, ka nav centīgu cilvēku. Vienam no tādiem A. Dobelis nopircis mitekli, jo puisis, ko viņš sauc par savu draugu, iepriekš dzīvojis ļoti sliktos apstākļos.
“Tā nav dzīve,” teica un nopirka divistabu dzīvokli ar plastmasas logiem un durvīm, izremontēja, un nu ģimene dzīvo kaimiņos tajā pašā divstāvu mājā kapsētas tuvumā.
“Dabūju lēti – par divarpus tūkstošiem. Kad atdos – atdos…” A. Dobelis nosaka.
Ar možu prātu
Dzidra Gurecka iet uz kūti, lēnām, balstoties uz nūjas. Viņai ir padsmit vistu saime. Vairāk nevajagot, olu pietiekot gan viņai ar vīru, gan bērniem, un kūkas necepot.
Tagad vispār maz ko darot, salīdzinot ar kādreizējiem gadiem. Bet savulaik ir strādāts daudz un smagi.
“Man bija zemnieku saimniecība ar slaucamām govīm, un ne jau šeit uz vietas, ferma atradās četrus kilometrus tālu. Bija ļoti grūti…” sieviete nopūšas.
Viņa dzīvo centrā četrdzīvokļu mājā, kas atrodas pie skolas. Nedod dievs, ja kādreiz iedomāsies to likvidēt! – viņa domā, ka tad nu gan būs pavisam traki.
Jaunie jau tagad brauc strādāt citur, bet tad viņi var aiziet pavisam prom.
“Skolā vietējie cilvēki mācījušies paaudzēs, arī mans vīrs un bērni. Es gan ne, esmu no Tukuma puses. Pabeidzu Kazdangā tehnikumu, izmācījos par zootehniķi un tad ieprecējos te,” viņa strādāja kolhozā gan par zootehniķi, gan dispečeros.
“Ruden’ man būs 79, dikti veca vēl neesmu, vīram – 82,” joks uzreiz izmaina viņas balsi.
“Vajag dzīvi uztvert ar možu prātu! Minu krustvārdu mīklas, žurnālu pasūtu, arī nopērku, kad izbraucu, – tā es savu dzīvi ritinu. Vairs nevaru ne adīt, ne šūt, jo rokas neklausa.”
Kalveniecei ir nepieciešama medicīniskā aprūpe, vai viņai tā ir viegli pieejama?
“Kā vecs cilvēks no Kalvenes var tik pie ģimenes ārstiem, kuri atrodas Aizputē, ja nav sabiedriskā transporta?! Tas nekursē. Bērni ņem brīvu dienu, kavē darbu un ved,” viņa atklāj reālo situāciju.
“Es saprotu – Kalvenē ir maz cilvēku, bet tie arī grib dzīvot. Nu, vismaz kaut kādu transportu vienreiz dienā. Kā lai cilvēki, kuriem nav mašīnas, tiek uz Aizputi?
Paldies dievam, man ir labi kaimiņi un draugi, kas vienmēr palīdz, bet bieži negribas prasīt citiem, jo katram ir sava dzīve.”
Agrāk bijis privāts vedējs no Aizputes, bet viņš aizgāja mūžībā, un ar to arī satiksme beidzās.
“Acīmredzot uzskata: cilvēku maz, nav vajadzības ko kārtot, ka tikai nobalso,” seniore saka par vietvaras attieksmi pret iedzīvotājiem.
“Es arī nobalsošu, meita solīja aizvest uz pagasta iecirkni, jo pati aiziet vairs nevaru. Man ir pilnīgi skaidrs, par ko balsošu, – ir tikai viens kandidāts, kas runā par visu novadu, nevis centru. Bet Kazdangā, Kalvenē, Embūtē, Vaiņodē arī ir cilvēki, kas grib dzīvot!”
Iedzīvotāji prasa, bet nesaņem
Parka malā blakus ziņojumu dēlim uz soliņa sēž Brigita Rozenberga. Gaidot atbraucam vieglo automašīnu.
Kas jauns Kalvenē? “Pagasta pārvaldes vadītājs – Jānis Tīmanis,” viņa atbild.
“Cik nu ir viņa iespējās, tik izdara, un šis tas jau uzlabojas. Pavasarī talkojām, tīrījām estrādi un meža taku – mēs ar vīru un vēl pieci cilvēki.”
Garām pabrauc vieglā automašīna, traktors, kas pārtrauc klusumu.
“Skolas laikā ir lielāka kustība un čalo bērni, bet tagad visi, kas strādā, ir darbos pilsētā,” B. Rozenberga pastāsta, ka līdz ar vasaras brīvlaiku vairs nav iespējas nonākt Aizputē ar skolēnu autobusu, kas pagasta iedzīvotājus vadāja piektdienās, – pusdesmitos aizbrauca un divpadsmitos veda atpakaļ.
Trīs četri cilvēki ar to braukuši, pārējie sarunājuši citu auto. B. Rozenbergu arī piektdienās uz tirgu aizvedot kaimiņš.
“Satiksme ir sāpīgs jautājums. Šopavasar uzrakstījām iesniegumu Autotransporta direkcijai, lai atklāj reisu, lai cilvēki var aizbraukt uz Aizputi, un atnāca atbildes vēstule, ka jautājumu izskatīs.
Es biju saņēmusies un savācu diezgan daudz parakstu, bet nezinu, vai būs kāda jēga. Autobusu maršruts jau varētu būt uz riņķi, piemēram, Liepāja–Kalvene–Aizpute. Citos pagastos kursē mazie autobusi, bet te – neviens.”
Pagasta pārvaldes vadītājs apstiprina: jā, tādu iesniegumu nosūtīja, bet vēl viss pa vecam.
Sanāks vēl ģimenes ārstu no Aizputes mainīt uz Liepāju, kurp var aizbraukt, – to gan sieviete saka pusnopietni.
“Labi, ka mums ir feldšerpunkts. Tur nepieciešamības gadījumā var saņemt palīdzību, tas ir atspaids.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
