liepajniekiem.lv
Izvēlējās Franciju un palika
Uz Franciju Kristīne devās 2008. gadā uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Galvā bijušas daudzas idejas par to, ko darīt.
“Es nevarēju izvēlēties tikai vienu. Tajā laikā bija sajūta, ja iestāšos universitātē, es varu tikt budžeta grupā, bet, ja tā nebūs īstā, tad viss…
Nolēmu paņemt brīvu gadu, lai izvēdinātu galvu. Gaidīju, kad atnāks īstais aicinājums.”
Kristīne neslēpj, ka pamest mājas tik agrā vecumā bija itin bailīgi. Un, lai gan bija sajūta, ka viņa uz dullo sakrāmējusi somu un aizlidojusi, tā nemaz nebija.
Viņa uz Franciju devās Eiropas brīvprātīgā darba projektā, tas palīdzēja saprast gan to, kur viņa dzīvos, gan to, ko Francijā darīs.
Jau vidusskolā Kristīne apguva franču valodu, tāpēc domāja, ka ar pamatzināšanām pietiks, lai uz vietas būtu veiksmīga komunikācija.
“Izkāpu no lidmašīnas, un man bija jāsaprot, kur jāiet, kas jādara, kādam kaut kas jāpajautā, un pēkšņi sapratu, ka nemāku to izdarīt.
Pirmajā sarunā, kad francūzis pajautāja, kā man iet, es uz viņu skatījos lielām acīm!
Kad mācāmies valodu, īpaši, ja tiek izmantotas tehnoloģijas, tā ir bez emocijām, bez uzsvariem, bez akcentiem, ar perfektu vārdu izrunu. Bet reālajā dzīvē katram cilvēkam ir savs akcents, savs veids, kā viņš runā,” Kristīne pastāsta par pirmo laiku Francijā.
Pirmajā gadā viņa uzlaboja angļu valodas prasmes, jo dzīvoja kopā ar kādu turku meiteni. Runāšana franciski neesot nākusi viegli arī pēc pieciem Francijā pavadītiem gadiem, atzīst Kristīne.
Situācija mainījusies, kad viņa pilnībā iegrimusi franču kultūrā – skatījusies vietējo televīziju, klausījusies radio un lasījusi tikai franciski. Tad arī valoda pielipa.
Dēls runā latviski, tēvs – mācās
Sākumā Kristīne un Vivjēns dzīvojuši Parīzē, bet pēc dēla piedzimšanas pārvākušies uz Bordo, kas atrodas pavisam netālu no Atlantijas okeāna piekrastes.
“Es savus 15 gadus Francijai atdevu, tagad vīram savi gadi jādod arī Latvijai!”
par pārcelšanos uz Bernātiem joko sieva.
Vivjēnam vislielākā motivācija mācīties latviešu valodu bija vasarās, kad ģimene ciemojās Bernātos. “Pie galda nepalikt badā viņš iemācījās ātri! Tā teikt, zināja, kā paprasīt ēst visu, kas sakārojās,” atminas Kristīne.
Kopš pārvākšanās vīrs valodu cītīgi apgūst, izmantojot aplikācijas, kā arī arvien biežāk cenšas iesaistīties latviski runājošo sarunās. Palīdz arī sarunas ar dēlu, kurš prot abas valodas.
“Ar dēlu no viņa dzimšanas es runāju latviski. Protams, dzīvojot Francijā, mājās ikdienā vairāk runājām franču valodā. Arī skola un draugi bija franču, tāpēc tā ir viņa pirmā valoda. Bet vasarās braucām uz Latviju.
Viņš ir arī dažas nedēļas palicis viens ar vecvecākiem, un nedrīkstēja būt tā, ka nevar ar omi un opi sarunāties.”
Līdz šim visgrūtāk gājis tieši ar vārdu izrunāšanu, valoda ķērusies, atzīst Kristīne. Taču tagad viņai prieks redzēt, ka ar katru dienu Miloss arvien vairāk atraisās.
Arī strīdēties ar mammu pasācis latviski, kas Kristīni sajūsmina, jo viņš to darot ļoti prātīgi un sirsnīgi. “Smieties jau nedrīkst, bet iekšā ir tāds gandarījums!” sieviete teic.
Pašlaik Miloss mācās Nīcas vidusskolas 2. klasē. Vecāki lēš, ka bērns jaunajā mācību vidē iejuties ļoti labi, lai gan paretam nākas dzirdēt, ka viņam vēl nav draugu.
Kristīne un Vivjēns par to neskumst, jo Miloss esot ļoti atvērts un draudzīgs bērns, tāpēc zina, ka ar laiku arī draugi uzradīsies.
Nākotni gari neplāno
Iesākumā ģimene Latvijā plānoja atgriezties vien uz kādu gadu. Kad kala šos plānus, Kristīne bija sava otrā dēliņa gaidībās, taču septītajā grūtniecības mēnesī mazuli zaudēja.
Pēc traģēdijas vairs nebija pārliecināti, ka tik lielas pārmaiņas ir pareizais solis. “Bet iekšējā vēlme vēl bija,” teic Vivjēns.
Ģimene arī konsultējās ar Milosa skolotājiem, jautāja, kad viņam būtu visvieglāk pārvākties uz jaunu vidi. Saņēmuši atbildi, ka tagad, kamēr vēl nav pienākuši pusaudža gadi.
“Mēs zinājām, ja kādu laiku reāli nepadzīvosim Latvijā, Miloss nebūs īsts latvietis.
Viņam vienmēr būs kaut kādas saites ar šo valsti, kultūru, cilvēkiem, bet ne tik spēcīgas. Kad ar Kristīni sagājām kopā, zinājām, ka mūsu bērniem jābūt multikulturāliem,” paskaidro Vivjēns.
Pašlaik jau ģimene pieļauj, ka pārcēlušies te uz pieciem sešiem gadiem, bet konkrētu termiņu nevēlas nolikt.
“Esmu iemācījusies, ka dzīvi nevar paredzēt. Šobrīd ir sajūta, ka te paliksim. Visa mūsu iedzīve ir kastēs un atvesta šurp, kādi 40 procenti vēl nav pat izpakoti,” pastāsta Kristīne.
Tas tāpēc, ka pagaidām apmetušies dzīvot Kristīnes vecāku pirtī, kur visiem trim ir par šauru.
Šobrīd īpašumā top jauna dzīvojamā māja, kurā meitai ar ģimeni atvēlēs otro stāvu. Ja nu kas neizdosies, joprojām ir iespēja atgriezties Bordo – tur dzīvo Vivjēna vecāki un palicis dzīvoklis, kuru tagad izīrē.
Pašlaik pāra galvenā socializācija ārpus ģimenes notiek pirts skolā. “Kādreiz vīrs domāja, ka esmu kaut kāda ragana, kad kaut ko darīju ar dažādiem augiem.
Tagad viņš saprot, ka tā neesmu tikai es, bet tie ir visi latvieši,”
par Vivjēna reakciju sajūsminās Kristīne.
“Francijā cilvēki nelasa augus, zālītes, ziedus, lai kaltētu un pēc tam dzertu tēju. Viņa man teica, piemēram, nedzer to vai šo, un uzreiz vienmēr jautāju, kāpēc tad viņa to atnesa mājās? Bet izrādījās, ka ir augi, kas ir tieši sieviešu veselībai,” savukārt pastāsta Vivjēns.
Pirts skola viņam patīkot, jo tā ir relaksējoša, atver prātu meditācijai.
Vienīgais, pie kā viņam grūti pierast, ir tas, ka, dzīvojot Bernātos, ikdienā jāizmanto automašīna. Francijā ģimene vairāk pārvietojās ar velosipēdiem, skrituļdēļiem vai staigājot ar kājām, bet šeit dēls līdz skolai jāved ar auto.
Veidos dārzu Liepājā
Vivjēns ir programmētājs, bet pagaidām nestrādā. Francijā viņš sadarbojās ar dažādiem uzņēmumiem.
“Sākumā cerēju, ka atradīšu kādu uzņēmumu, kurā varētu strādāt attālināti, bet beigās nolēmu, ka pagaidām nestrādāšu. Jau no sākuma plānojām, lai mums ir pietiekami daudz ietaupījumu, lai gadu nestrādātu. Man vēl pienākas pāris mēneši,” viņš pajoko.
Savukārt Kristīne ir ainavu arhitekte, lai gan pāris pēdējos gadus darbojusies kā iekšējās ainavas arhitekte. Specializējas darbā ar ekoloģiskiem augiem.
Arī viņa iesākumā nebija plānojusi Latvijā uzreiz meklēt darbu, taču pamanījusi reemigrantu uzņēmējdarbības projektu konkursu, kurā pieteikusies.
“Šobrīd plānoju Liepājas centrā veidot demo dārzu, lai iepazīstinātu vietējos ar permakultūru un ilgtspējīgām metodēm, veidojot dārzus.
Īstais darbs dārzā gan vēl tikai sāksies pavasarī.”
Kristīne atzīst, ka pašlaik nedaudz rodas sajūta, ka viss jāmācās no jauna. Visa gadiem iekrātā pieredze un zināšanas ir saistībā ar Francijas augiem un tur esošo klimatu.
“Tētis man tagad atbrīvoja vienu kartupeļu lauku, kurā varu eksperimentēt. Redzēsim, kas strādā, kas ne,” viņa stāsta par savu projektu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
