liepajniekiem.lv
Par 16 hektāru liela augļudārza īpašnieku kļuvis nesen, kopš pārņēma zemnieku saimniecību no savas mammas Dagmāras Kokinas.
Viņas iekoptā dārza lielākajā daļā aug bumbieres – 12 hektāros –, šobrīd to ir 58 šķirnes.
No pilsētniekiem – par zemniekiem
Senajā lauku sētā, kam blakus plešas augļudārzs, pirmie sagaida divi sunīši un riedami ziņo par mūsu ierašanos.
Melnais Rufītis ir īpaši nadzīgs uzraugs; atliekot vien dot komandu, un suņuks jož uz dārzu aizraidīt kādus jauno dzinumu kārotājus.
“Pie mums kā zooloģiskajā dārzā – dzīvo zaķi, divas stirnu ģimenes, kraukļi, kas dzen prom migrējošos putnus, arī vanagi. Kur vēl labāka dzīve?”
saimnieks Rolands puspajokam piebilst, ka zvēriņi jau nesabojā ražu, bet veic retināšanu.
Silta attieksme viņam ir pret visu, jo īpaši – pret dārzu. “Ja to nemīli, šo darbu nevar izdarīt,” viņš atzīst, ka aizrāvies ar augļkopību un tā ir viņa dzīvesveids.
Dagmāra piebilst: dēls strādā līdz tumsai un mājās pārnāk pa mēness ceļu. Viņa vairs uz dārzu neiet, tā ka tas uz jaunā saimnieka pleciem.
Šobrīd Rolands tur nedara neko, bet, kolīdz iestāsies silts pavasaris, tā sāks retināt koku vainagus, izgriezt ūdenszarus.
Palīgā iet mazais, kustīgais suns Rufītis, ko mājinieki īpaši uzteic: “Gudrs, atbrauca no pilsētas un kļuva par lauku suni.”
Līdzīgi notika ar Rolanda vecākiem – Dagmāra un Rihards Kokini 90. gados pārcēlās no Rīgas uz “Lejas Dančiem” un kļuva par zemniekiem.
Mamma bija no mediķes darba aizgājusi pensijā, bet tētis vēl strādāja, viņš bija jurists.
Arī par Rolandu var teikt, ka laukos sācis jaunu dzīvi, – viņš atgriezās Latvijā pēc 15 Īrijā pavadītiem gadiem, jo saprata: mājās strādāt ir vērtīgāk.
Lauku darbus iepazina un dabu iemīļoja jau bērnībā, skolas laika vasaras pavadot Latgalē pie vecāsmātes un vectēva.
Kokini sāka saimniekot “Lejas Dančos” un ieguva īpašumā agrākās padomju saimniecības “Liepāja” augļudārzu, kas tolaik bija jauns.
“Mamma iestājās Bulduru tehnikumā mācīties augļkopību, devās uz Dārzkopības institūtu uzzināt par šķirnēm, dabūja potzarus un sāka pārpotēt agrākās šķirnes, kas galvenokārt bija domātas pārstrādei.
Tā veidoja stādījumu, kurā raža nogatavojas pakāpeniski, un tagad mums ir 58 bumbieru šķirnes.
Dažreiz kāda pavasarī nosalst, citai nepatīk laikapstākļi, bet nekad nav tukšs gads; katrā laika posmā var ēst bumbierus,” stāsta Rolands.
Šogad viņam ābolu raža ir mīnus 80% no parastā daudzuma, jo ziedi nosala, bet bumbieri izauga labi, salnas nokoda tikai kādas agrās šķirnes.
Visas šķirnes garšīgas
Saimniecība iesaistījusies programmā “Skolas auglis”, Rolands ved ražu uz vairākām skolām. Pats tirgojas Jaunliepājas vakara tirgū, bet mamma un tētis – “Laumas” rajona tirdziņā.
Bumbierus pērk arī sidra darītāji, kāds uzņēmums – tikai sulu. Spiestuve ierīkota bijušās sovhoza govju fermas piena mājā; lielā ēka atrodas pretim dzīvojamajai mājai.
Savukārt divas konteineros iekārtotas dzesētavas – viena āboliem, otra bumbieriem –, atrodas pagalmā.
Saimnieks vedina ieskatīties bumbieru ledusskapī, kur pie kastēm klāt uzraksti.
“Šķirņu nosaukumi, lai zinātu, kas kura ir, jo daudzas pēc izskata ir ļoti līdzīgas, bet garša atšķiras. Katram auglim ir savs raksturs – gan augšanā, gan arī stāvēšanā,”
viņam gandarījums par to, ka var dot iespēju cilvēkiem iepazīt augļu daudzveidību.
Uz tirgu ved piecas sešas šķirnes un arī piedāvā tās nogaršot.
Ir zaļi, dzelteni un oranži, mīksti, graudaini, sulīgi, cieti un kraukšķīgi. Arī tā saucamās kūstošās šķirnes – iekodies auglī, un sula tek gar vaigiem.
Bumbieri tik dažādi, ka dārzkopjiem iesācējiem jāzina, kādus grib stādīt, un vēl viņiem jārēķinās, ka pirmā raža būs vien pēc septiņiem astoņiem gadiem.
Šajā ziņā Dagmārai veicās, jo viņa uzpotēja jaunās šķirnes jau aptuveni piecgadīgām bumbierēm, tāpēc viena no pirmajām iegāja tirgū ar lieliem augļiem.
Kopjot kokus pēc jaunās metodes – zarus izzāģējot, lai lapotne vējo un saule tiek klāt –, bumbieri arī izaug lieli.
Tā laika gaitā, augļkopjiem mācoties teoriju un praktizējot, interesējoties par nozares jaunumiem un eksperimentējot, dārzs ir kļuvis par rūpīgi koptu saimniecību ar plašu augļu klāstu.
“Cilvēki pērk vietējo produkciju, novērtē tās kvalitāti, mums ir pastāvīgie pircēji, taču viņu paliek arvien mazāk, jo lielveikali un lētā importa produkcija dara savu,”
atzīst Dagmāra.
Uz jautājumu, kuras šķirnes garšo visvairāk, Rolands atbild: katrs bumbieris, kuru apēd, gatavojot produkciju skolām. Taču padomājis piebilst, ka vairāk iecienījis Latvijas šķirnes – ‘Rūtu’ un ‘Lauriņu’.
Savukārt mamma no izstādēm pārvedusi potzarus tikai tādiem bumbieriem, kuri viņai garšoja, tā ka – visi labi.
Domājot par “Lejas Danču” attīstību, būtu nepieciešama jauna dzesētava un šķirošanas līnija, bet šobrīd to ierīkošanai nav brīvu līdzekļu.
Saimnieki apzināti izvairās no kredītsaistībām, jo uzskata, ka, aizņemoties naudu, risks ir pārāk liels.
“Ja nu uznāk krusa, kā pie mums bija pirms pāris gadiem, kad puse ražas aizgāja postā? Banka to neņems vērā, un kredīts jāatmaksā būs tik un tā,”
Rolands uzskata, ka Latvijas valsts un Eiropas atbalsts bieži vien nav samērojams ar reālajām izmaksām un riskiem, ar kuriem saskaras zemnieki.
Lai paplašinātu saimniecisko darbību, Rolandam padomā kāds bezriska solis.
Viņš aicina cilvēkus, lai ražas laikā brauc pie viņa uz bumbieru dārza safari. Izvadās apmeklētājus pa stādījumu kājām vai džipā.
Būs interesanti, jo viņš ir labs stāstītājs, kā arī dāsns – augļus varēs nogaršot, noraujot no koka.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
