Šodien L. Eltermane liek savā automašīnā gobelēnu un ved uz Rucavu, kur dzirnavās sāks iekārtot mammas, Annas Eltermanes, izstādi, kas veltīta tekstilmākslinieces jubilejai.

Citi gobelēni tur jau nogādāti. Tos aizveda no izstādes, kas bija iekārtota Jūrmalciema “Piestātnē”, kad tur norisinājās pasākums “Lejaskurzemes smeķis”.

Liepājā bija palikusi vienīgi lielformāta tekstilija “Ko tā saulīte tik gauži raud”, ko Anna Eltermane, kurai šogad apritētu 95 gadi, uzauda 1985. gadā bojāgājušo jūrnieku piemiņai.

Šo 200 x 260 cm izmēra gobelēnu izritinājām pie L. Eltermanes ģimenes mājas.

“Mammai patika visas zemes krāsas,” meita noteica, tajā skatoties.

Viņai ir siltas atmiņas par mammu un bērnību kopā ar viņu un tēti, par vecvecākiem, Katrīnu un Jāni Attēm, kas dzīvoja Rucavā.

Dzimtas mājas joprojām pilnas senu smaržu… Gribas šīs emocijas pievienot jubilejas izstādei.

Patlaban L. Eltermane izgatavojusi vairākus albumus ar seniem ģimenes fotoattēliem uz vākiem. Līdz izstādes atklāšanai tos piepildīs ar fotogrāfijām, un apmeklētāji varēs Annu Eltermani iepazīt arī no citiem skatpunktiem.

“Mēs bijām kompakta ģimene – mamma, tētis un mēs ar māsu Zani – visi ļoti cieši.

Mamma vienmēr ņēma līdzi bērnus, kad bija pasākumi vai plenēri, visi bijām kopā, kad brauca ekskursijās,”

L. Eltermane atceras, ka arī starp māksliniekiem tajā laikā valdīja kopības gars.

Viņi pulcējās, bija pieskatīti, un daudz par šo brālību rūpējās gleznotājs Aldis Kļaviņš un tekstilmāksliniece Erna Ošele, kas vadīja visu mākslas dzīvi, stāstīja L. Eltermane.

“Mamma bija liela darītāja ar fantastiskām darbaspējām. Sākumā viņa pēc Mākslas akadēmijas beigšanas strādāja mākslas skolā šūšanas un aušanas un ādas apstrādes nodaļā, vienu brīdi bija arī mācību pārzine. Tad viņa arī organizēja skaistus pasākumus, balles,” meita atzīst, ka viss, ko mamma darījusi, savijies kopā, tā ka jāizsver, ko parādīt izstādē.

Viss ļoti saistās ar Rucavu, kurp daudz brauca pie vecmammas, kad viņa bija palikusi viena pati. Tur dzīvojās kopā ar māsīcām, brālēniem.

“Tajos laikos cilvēki ļoti satikās. Vienmēr svinējām jubilejas, tajās lasīja dzeju, jo bija arī tāda svinīgā daļa,” sarunbiedrene uzticēja vēl vienu emociju.

Lai pastāstītu par A. Eltermanes jubilejas izstādes darbiem, vispirms jāpastāsta par mammas izglītību, teica L. Eltermane.

“Viņa mācījās Liepājas mākslas skolā, aušanas nodaļā, un toreizējais direktors Pēteris Kļaviņš paņēma viņu pie rokas un aizveda uz Mākslas akadēmiju. Viņa trīs gadus nomācījās Grafikas nodaļā, bet sāka domāt, vai tomēr negrib mācīties par ārsti,” tas bijis iemesls studiju pārtraukšanai uz gadu, bet Mākslas akadēmijā atgriezās un to pabeidza, apgūstot teātra dekorāciju scenogrāfiju. No turienes viņai nākot tie lielie formāti.

“Mamma ļoti mīlēja kalnus.

Viņa brauca uz radošajiem namiem dienvidos – Hostā, Gurzufā, Seņežā – un vienmēr atgriezās iedvesmota. Es apbrīnoju, ko visu viņa dabūja gatavu!” L. Eltermane atceras, ka mamma no Maskavas uz Liepāju atveda ofsetspiedi. Kā tajā laikā vispār to varēja izdarīt, tā taču liela iekārta! 

Katalogā “Annas Eltermanes tekstilijas” mākslinieks Aldis Kļaviņš atceras, ko par tekstilmākslinieci sacījis viņas spēka gados: “Annu Eltermani daba apveltījusi ar darba apsēstību, ja vien par darbu tā var teikt.”

Kādus augļus labdabīgā apsēstība nesusi, atklās izstāde. Tā durvis vērs līdz ar sarīkojumu kādā septembra dienā, sola L. Eltermane.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.