Aitkopību ģimenē vairāk uztver par hobiju nekā ienākumu avotu, jo saimnieki strādā algotā darbā un pie aitām var būt, kad pārrodas mājās.

“Mēs tās esam iemīļojuši, īpaši vīram ir tiešām sirdslieta,” A. Viršila stāsta, ka viņš pret dzīvniekiem izturas kā pret bērniem – sabužina, jēriņus ņem klēpī.

Mazie arī prasa uzmanību un rūpes, jo reizēm mātes piedzemdējušas no tiem atsakās. Tad ir cilvēkiem jābaro ar pudelīti, un šajā darbā iesaistās visa ģimene.

“Audzējam vairāk pašpatēriņam, radiem, paziņām, draugiem, bet kautuvēs nenododam.

Vienu otru jēriņu pārdodam dzīvu. Cilvēki, kas tādu nopērk, laikam grib, lai pa vasaru paganās, bet rudenī, kad paaudzies, nokauj,” A. Viršila atklāj realizācijas veidu.

Ir pārdotas arī jaunaitas, un cilvēki tālāk veido savu ganāmpulku.

Jau no pirmsākumiem izvēlējās Romanovas šķirni, jo tās gaļai nav specifiskās piegaršas, kuras dēļ daudzi aitas gaļu vispār neēd.

Varētu būt, ka viņu bērnībā, kad audzēja lielākoties Latvijas tumšgalves, vecmāmiņas gatavoja ēdienus no tās, visbiežāk kartupeļu talkās.

Aitkope prāto, ka tad arī varēja atsist apetīti uz visu mūžu.

Taču, nobaudījis “Zvejās” gatavotu ēdienu, viens otrs esot mainījis domas. Arī tādā veidā saimnieki atrod dažu jaunu klientu.

Plovu un zupu no jēra gaļas viņi piedāvā “Mājas kafejnīcu dienās”.

Spriežot pēc biedrības “Latvijas Aitu audzētāju asociācija” vietnē publicētās informācijas par šķirnes aitu audzētājiem, Latvijas tumšgalve joprojām populāra.

Šo šķirni izvēlējies vairums no uzrādītajām saimniecībām – 28, bet romanovietes – tikai divas. Tāpēc var būt, ka tās gaļas garšas īpašības joprojām daudzi gaļas ēdēji nav iepazinuši.

Jautāta, kā šovasar klājas barības sagādē, A. Viršila atbild: “Paldies Dievam, mums ir pašiem sava lauksaimniecības tehnika, ar ko varam nodrošināt barību ziemai, – gan rulona prese, gan kombains, jo aitām izbarojam arī graudus.

Paši savā zemē izaudzējam tos un vācam sienu. Rūpējamies, lai aitām nekā netrūktu.”

Sienu šovasar laiks ļāvis savākt sekmīgi, bet kulšanas laiks gan untumains. No jūlija beigām – te saulainas dienas, te atnāk mākonis, un saimniekam no kombaina jākāpj ārā.

Ražu gribētos labāku, bet arī nevarot sūdzēties par iekūlumu. Aitām dod auzas un miežus, sajauc veselus. Varētu piedot arī kviešus, jo tie audzē masu, bet tie graudi būtu jāsmalcina, jo ir cieti un deldē aitām zobus.

Smalcinātāja nav, tāpēc iztiek ar divām kultūrām.

“Pērkam arī mikroelementus, tie gan padārgi – spainis tuvu 30 eiro. Uz tādu baru tas nedēļā vai mazliet ilgākā laikā pazūd, kā nebijis,” A. Viršila min saimniecības izdevumus.

Toties saistībā ar lauksaimniecības zaļo kursu, viņas vārdiem, nebija jāiespringst, jo “Zvejām” nav lielās platībās labība, bet ir pļavas, ko aitas noēd. Kas paliek pāri, to nopļauj.

“Mums apkārt mājai ir desmit hektāri, no tiem trīs hektāros graudi. Pārējais – sienam, aitām. Ganāmpulks uzturas tikai te, bet citā vietā vēl sējam labību un vācam sienu. Kooperējamies ar kaimiņu – viņam labi, ka mēs nopļaujam, jo pašam nav dzīvnieku, un, nedaudz iesējot graudus, mēs iestrādājam zemi.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.