Arī šodien vairākkārt nācās dzirdēt, ka ar signalizēšanu sev un pārējiem pasažieriem tiek atgādināts – drīz būsim mājās.

Arī aizputnieks un Dienvidkurzemes pašvaldības Kultūras jautājumu komitejas priekšsēdētājs Linards Tiļugs klātesošajiem stāstīja par reizēm, kad pēc tālākiem izbraukumiem, skolu vai kolektīvu autobusos būtu dzirdamas ovācijas, pabraucot garām zīmei.

Tai ir vēsturiska nozīme un daudzi to atceras no bērnības,

stāsta vairāki pasākuma viesi.

Ieradušies bija gan vietējie novadnieki un liepājnieki, gan arī cilvēki no patālākām vietām.

Daudzi atzina, ka priecājas par jauniešiem, kuriem rūp vēsture un vietu sakārtošana.

Atjaunošanas darbu idejas autori Mārcis Veits un Edijs Jakubausks pastāsta, ka visus iecerētos darbus, kopā ar aptuveni 10 palīgiem, realizējuši divās nedēļas nogalēs jeb četrās dienās.

Mārcis atzīst, ka viņiem ļoti palaimējās arī ar laikapstākļiem un nekas no iecerētā nebija jāatliek.

Svaigi nokrāsoto zīmi aplūkot bija ieradies arī tās burtu izgriezējs Valdis Uztics.

Viņš pastāsta, ka būdams jauns un darot to, ko liek, nebija iedomājies, ka arī pēc visiem šiem gadiem zīme vēl stāvēs, daudzus vedinās uz labām atmiņām un pastāvēs ar signalizēšanas tradīciju.

Tiek lēsts, ka

zīme tapusi ap 1983. gadu,

jo tā gada 26. februāra laikraksta “Ļeņina ceļš” numurā parādījies ieraksts, kurā teikts: “Uz robežas ar Kuldīgas rajonu pie Ilzika ezera izveidos glītu, modernu robežzīmi, sakārtos laukumu ar atpūtas soliem un zaļumiem.”.

Neskatoties uz dažiem publiskiem komentāriem par to, ka zīme kādam atgādina padomju laikus, daudzi klātesošie atzina, ka vairāk priecājas par to, ka zīmi darinājuši latvieši un, ka pēc visiem šiem gadiem tā krāsota Latvijas valsts karoga sarkanbaltsarkanajos toņos.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.