Daudzus šoreiz vieno ne tikai prieks par mākslu un atkal satikšanās, bet arī skumjas. Kā vietējie, tā pilsētas viesi atzīst, ka nevēlas redzēt šī pasākuma beigas.

Pasākuma rīkotājs Miks Magone pirms pāris dienām savos sociālajos tīklos ievietoja bildi ar uzrakstu “Zemlika, Durbe, 2011-2024”.

Pasākuma pirmajā dienā viņš apstiprina, ka

šis tik tiešām ir pēdējais šāda veida festivāls Durbē.

Jautājot, kāpēc pieņēmis šādu lēmumu, M. Magone skaidro: “Dažādu apstākļu sakritība, droši vien. Kaut kādas lietas gan bija paredzamas. Proti, ka to nekļuva darīt vieglāk. Un ne tikai finansiāli, kas arī, protams, ir faktors. Un ir skaidrs, ka šis gads būs ar zaudējumiem.

Bet ar katru gadu nekļuva vienkāršāk to darīt tajās vietās, no kurām ir atkarīga festivāla notikšana. Piemēram, kultūras nams. Katrā vietā ir savs vadītājs, katram ir savs niķis. Un tas niķis, nezinu kāpēc, visus šos 13 gadus ir kā no jauna nācis ārā.

Ar sakostiem zobiem un ar lielām mokām esam nonākuši pie rezultāta, ka tomēr jā, mēs varam rādīt teātri vietējā pamatskolā, bet tās grūtības un brīžiem neizprotamie šķēršļi nosit garastāvokli.

Sapratām, ka nevaram cīnīties.”

Viņš piemin, ka lēmumu veicinājuši arī citi faktori. Piemēram, viesu nams, kas līdz šim visus gadus uzņēmis festivāla apmeklētājus, to šogad nedara.

M. Magone pastāsta, ka tā bijusi viena no pirmajām vietām, kur cilvēki meklējuši naktsmītnes, bet šogad saņemot noliedzošu atbildi, daudzi sabijušies.

“Cilvēkiem fiziski vairs nav kur palikt. Viņi no tā baidās un negrib spert kāju nezināmajā.”

Pašvaldības atbalsts ar telpām vienmēr bijis, tomēr organizators nenoliedz, ka sarunas gadu laikā nav palikušas vieglākas.

Šoreiz arī nācies pašiem maksāt nodevu par sestdienas tirdziņa rīkošanu. Tas festivāla rīkotājiem ir jaunums, jo līdz šim dzīvojuši ar pārliecību, ka pilsēta ir ieinteresēta aicināt tirgotājus.

“Ir kaut kāda birokrātiska sūna, kas aug augumā, manuprāt,”

pārdomas neslēpj durbenieks.

“Dzirdu, ka cilvēki sūdzas, ka tas tāpēc, ka notikusi novadu apvienošana, līdz ar to, centrs vairs nav Durbe un visi pārējie pagasti, izņemot Grobiņu, ir perifērijā. Pēdējā laikā šādus bēdu stāstus nācies dzirdēt no vietējiem. Ja godīgi, man arī tā dažbrīd šķiet.”

Uz jautājumu, vai festivālu, iespējams, ar laiku atdzīvinās, M. Magone atbild nedroši. Viņš atzīst, ka kaut kas līdzīgs vēl varētu tapt, taču ne Durbē.

Viņš gan sola, ka ja parādīsies iespēja bez sarežģījumiem sarīkot kādu koncertu vasarā, viņš to noteikti darīs.

“Mēs šo darām tikai aiz savas patikšanas. Tā ir mūsu kaislība, mūsu hobijs. Ja sajutīsim, ka varam kaut ko izdarīt bez sarežģījumiem, tad tas tā notiks.

Tādā formātā, kā šis, festivāls vairs nebūs.”

Durbē pirmo reizi viesojās arī pianiste Vikija Čova (Vicky Chow), kas mērojusi tālo ceļu no Ņujorkas. Viņa pastāsta, ka Latvija viņai nav sveša vieta. Iepriekš ciemojusies arī Liepājā, Ventspilī un Cēsīs.

Mūziķe smejot atzīst, ka Latvijā mazākā pilsēta viņu ļoti uzrunā, jo pēc dzīves “cementa džungļos” labprāt pavada kādu laiku tuvāk dabai, jo īpaši skaistajā rudenī.

Viņas un norvēģu basista kvarteta koncertu laikā Durbes luterāņu baznīca bija apmeklētāju pilna. Daudziem nācās stāvēt kājās, bet daļa izvēlējās apsēsties uz zemes. Sasildīties palīdzēja arī turpat pieejamie siltie dzērieni.

Savas klavierspēles prasmes Vikija izrādījusi visā pasaulē, taču visvairāk viņai patīkot tieši tādi koncerti, kādu vakar piedzīvoja Durbē – intīmi, kur skatītāji ir tuvu, pilnībā iegrimuši melodijās un labprātīgi sēž uz zemes, lai būtu tuvāk skatuvei.

Festivāls ar tirdziņu, erudīcijas spēli, filmu izlasi, teātri un māksliniekiem no Latvijas, Vācijas, Kanādas, Francijas, ASV un Norvēģijas turpinās arī šodien.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.