liepajniekiem.lv
Dzīvnieks jūt robežas
Neparasta būtne – tā Juris Bērzkalns saka par lapsiņu, kas iet uz viņa mājām.
Tai iedots vārds – Mazais Princis, tāds pats kā tēlam franču rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī pasakā “Mazais princis”, kur ir arī Lapsa.
Portāls izvaicā J. Bērzkalnu par draudzību ar Mazo Princi un attiecībām ar dabu.
Kur atrodas mājas, viņš neizpauž privātuma un dzīvnieka drošības dēļ, bet pastāsta, ka ar lapsēnu tiekas savā pastāvīgajā dzīvesvietā Dienvidkurzemes novadā.
Mazo ciemiņu uzņem divatā – saimnieks un viņa draudzene Ilze Zipka.
“Viņas sirds aicinājums ir palīdzēt cilvēkiem atgriezties tuvāk dabai un sev, izmantojot dabas simbolus un iekšējo saikni ar pasauli,”
raksturo J. Bērzkalns.
Viņš pats ir masieris, mākslinieks un praktizē praktisko dziedniecību, apvienojot vingrošanas tehnikas, cigun, taiči un enerģētisko dziedniecību.
“Mazo Princi pirmo reizi pamanījām jūnija beigās. Viņš mūs ilgi vēroja, un mēs ar Ilzi – viņu. Tas bija sajūtu dialogs bez vārdiem. Tagad ir pagājuši jau vairāk nekā divi mēneši, un viņš pie mums nāk neregulāri, reizēm pat ne viens pats.
Ar katru reizi viņa uzticēšanās aug – kļūst drošāks, atvērtāks un ziņkārīgāks,”
J. Bērzkalns teic, ka sākumā ar Ilzi esot daudz domājuši par dzīvnieka uzvedību; tā var būt arī neparedzama.
“Mēs runājām, kā rīkosimies, ko atļausim un cik tālu ļausimies pašam procesam. Esam atbildīgi gan pret sevi, gan pret saviem mājdzīvniekiem, gan pret pašu lapsēnu.
Līdz šim Mazais Princis nav izrādījis nekādu neadekvātu vai bīstamu uzvedību. Tā ir dabīga viņa vecumam (aptuveni 5–6 mēneši), un redzam, ka dzīvnieks jūt robežas.
Vienlaikus esam daudz pētījuši lapsu uzvedību, lai labāk saprastu viņa dabu un mijiedarbību.”
Viņi publicē internetā video – ko lapsiņa atnākusi dara, kā notiek sastapšanās, kā tai gatavo barību, jo nu jau ciemiņu arī pacienā.
Viens sižets ir par to, ka saimnieks barībā liek medikamentus, lai lapsēns neslimotu ar ādas slimību.
Princis esot izvēlīgs – neēd konservus, bet dod priekšroku svaigai pārtikai. Tā nu cilvēki gādā vistu muskuļkuņģus un kakliņus, dažādu svaigu gaļu, līdzīgi kā suņiem.
“Neesam prasījuši atbalstu, bet dažreiz cilvēki paši piedāvā palīdzību.
Mēs to ļoti novērtējam, bet arī bez atbalsta mēs ar lapsēnu mijiedarbotos ierastajā kontekstā, kurš nepieradina pie vienīgās maltītes, lai ievērotu lapsēna dabīgos ciklus, kā arī respektētu viņa instinktus un to nozīmi viņa paša dzīvē.”
Uz jautājumu, vai barot dzīvnieku ir dārgi, J. Bērzkalns atjautā: “Vai jūs žēlotu savam bērnam, mājdzīvniekam pat tad, ja tas būtu audžubērns vai patversmē paņemts?
Ja dzīvnieks pats nāk un mēs viņu nepiesienam, tad, man šķiet, mums ir atbildība par viņu. Cilvēciska rīcība, ko arī paši vēlētos, ja dzīve mūs nostādītu līdzīgā situācijā.”
Novērojumus apraksta
Rudasti nekontrolē un neierobežo, tāpēc arī speciāli ar ēdienu nepieradina. Kaut kad tas var vairs neatnākt, jo ir taču savvaļas dzīvnieks.
“Lapsas ir brīnišķīgas būtnes, bet tās ir arī plēsēji. Pat ja pierod pie cilvēkiem, saglabā spēcīgus medību instinktus. Īpaši svarīgi to saprast ģimenēm ar maziem bērniem.
Mums Princis nav mājdzīvnieks – viņš ir savvaļas lapsa. Mēs pierodam viens pie otra, bet viņš paliek brīvs.”
Tikšanās ar dzīvnieku norit rāmā gaisotnē, tā ka var to novērot.
“Princis ir gudrs, apzināts un ļoti intuitīvs. Viņš jūt cilvēku enerģiju, atšķir draudzīgu vidi no nedraudzīgas, pazīst sejas, balsis un cilvēkus,” J. Bērzkalns stāsta par zvēriņa dabu.
“Tāpat kā viesim, kuru uzņemam mājās, arī savvaļas dzīvniekiem attieksme ir atspulgs tam, ko mēs paši izstarojam. Dažkārt tieši lielākajiem plēsējiem ir visskaistākās un labestīgākās sirdis.
Viņu agresija, bailes vai pat nosodījums bieži vien nāk tikai no izdzīvošanas instinkta, nevis no ļaunuma.”
Iespējams, ar video un stāstu skicēm feisbukā J. Bērzkalns aizsācis ilgtermiņa projektu, jo cilvēki jau sāk gaidīt turpinājumus.
Kāds ieteicis tēlaini aprakstīto apkopot un izdot grāmatā. Vai J. Bērzkalna vērojumi varētu pārvērsties grāmatā?
“Tas jau notiek,” viņš saka. “Mana pirmā grāmata “Gudrās pasakas” šogad tika izdota un dāvāta cilvēkiem bez maksas.
Tagad strādāju pie otrā, paplašinātā izdevuma, kurā būs arī pasakas par Mazo Princi,”
viņš pastāstīja, pieļaudams, ka lapsiņu vēros arī nākamgad, ja vien tā turpinās iet pie cilvēkiem.
Ar stāstiem un esības pastaigām dabā J. Bērzkalns un viņa līdzgaitniece I. Zipka vēlas iedrošināt cilvēkus būt atvērtākiem dabai un saudzīgākiem pret to; nebaidīties mijiedarboties, bet arī pamanīt, kas ir labestīgs, bet kas nav – gan cilvēkos, gan dabā; saprast riskus un būt atbildīgiem.
“Mazais Princis mūsu dzīvi ir apgriezis kājām gaisā. Ienesis gaismu, prieku, rotaļīgumu un dziļu saikni ar dabu. Katru reizi viņš mums atgādina: “Dzīve notiek tagad, un īsta draudzība dzimst tikai brīvībā,” J. Bērzkalns emocijās ir atklāts.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
