liepajniekiem.lv
Bez zirgiem nekādi
Madara pastāsta, ka uzaugusi ģimenē, kur dzīvnieki visiem ļoti mīļi – vienam sirdij tuvāki suņi, citam zirgi, bet vēl kādam govis. Tāpēc blakus zirgiem aplokos gan gotiņas, gan teliņi.
“Mana mamma ir izmācījusies par jaunzirgu treneri. Viņai zirgu kādreiz bija nopircis mans opis. Es vēl no bērnības atceros Melno Bubi. Viņš nomira, kad man bija kādi pieci seši gadi. Vecāki pēc tam iegādājās vēl divus zirgus.
Tad nu sanāk, ka ar šiem lielajiem dzīvniekiem esmu uzaugusi, sētā vienmēr bija pa kādam zirdziņam – viens vai vairāki,”
atceras M. Kuliniča.
Vēl pavisam maza būdama, kādu rītu pamodusies un mammai teikusi, ka pienācis laiks – viņa gribot jāt. Mamma atbildējusi, ka nevarēšot iemācīt.
Tā Madara nonākusi pie netālu dzīvojošās kaimiņienes Dzintras Blūmas, kas ir jāšanas trenere.
“Pāris gadus trenējos pie viņas, pēc tam tepat mājās – kā mācēju, tā jāju! Nekas nopietns jau padomā nebija. Vienkārši patika, tāpēc arī to darīju.”
Tagad gan viņa labprāt piedalās arī sacensībās. Startējusi gan konkūrā, gan iejādē, gan pajūgu braukšanā.
Pirmajās sacensībās piedalījusies aptuveni 13 gadu vecumā, bet pa starpu bijuši lielāki un mazāki pārtraukumi.
Madara lēš, ka mīļākās sacensības tomēr ir konkūrs, bet par savu nākotni viņa pajoko: “Kamēr esmu jauna, lēkšu konkūru, kad man tas apniks, jāšu iejādi, bet, kad to vairs nevarēšu, būs pajūgu braukšana!”
Pagaidām sacensībās augstu rezultātu nav, jo bijušas visādas ķibeles. Sportiste atzīst, ka pastāvīgs jāšanas partneris viņai ir tikai neilgu laiku.
Pirms brašā ērzeļa Goldveja Kinga zirgi nākuši un gājuši, nevienu neizdevies iestrādāt tā, kā vajadzētu. Tagad ērzelis ir viņas lielākais lepnums, un arī citi treneri teikuši, ka viņas mīlulim ir perspektīva augstu lēkt.
Pašlaik Madara dziedē satraumēto kāju un cer drīzumā sēsties seglos, lai turpinātu iesākto darbu.
Labākais draugs
“Ja man kāds prasa, kā satikāmies, tad saku, ka Goldvejs atrada mani, nevis es viņu. Tukuma zirgaudzētavā vispirms interesējos par citu zirgu, bet beigu beigās tomēr paņēmu viņu.
Tagad mēdzam pasmieties, ka neglītais pīlēns izauga par skaistuli. Varbūt nav labi tā teikt, bet viņš tiešām nebija tas smukākais zirgs. Maziņš, neproporcionāls.
Goldvejs arī pašlaik ir diezgan maza auguma, bet darbaspējas gan viņam ir lielas!”
stāsta saimniece.
Kad nolēmusi ērzeli iegādāties, mamma centusies atrunāt, teikusi, ka vēl vienu zirgu nevajagot. Vajadzēja gan, Madara nopūšas.
Tā viņai ir vienmēr: ja kāds saka, ka kaut ko nevajag, tad iespītējas un vēl vairāk uzstāj, ka vajag.
Līdzīgi bijis arī ar balto ķēvi Lobēliju. Pie vecākiem 20 gadus dzīvojis zirgs, kuram obligāti vajadzējis savu ķēvi, kuru apčubināt un aprūpēt. Kad ar viņa draudzeni notikusi nelaime, Madara iegādājusies poniju Dolliju kompānijai, bet zirgs turpinājis skumt.
“Tobrīd biju dēla gaidībās un ļoti pārdzīvoju kopā ar zirdziņu.
Biju pilnīgi pārliecināta, ka man jāatrod viņam cita draudzene, tāpēc iegādājos Lobēliju, pavecāku ķēvi, kurai nu jau ir 16 gadu.”
Visi zirgi Madarai ir mīļi, bet Goldvejs ir viņas dvēseles dzīvnieks. Viņš ir jauns ērzelis, tāpēc ar viņu jāapietas uzmanīgi, piebilst Madara.
Pati sava zirga mugurā jūtas droši, ērti. Ar Goldveju ir patīkami jāt, viņa uzsver.
“Viņš pie manis ir kopš divu gadu vecuma. Tas nozīmē, ka abi kopā strādājam jau trīs gadus, no kuriem divus viņš ir pavadījis man pie rokas. Goldvejs man ir tāda uzticības būtne.
Ja es tik daudz nebūtu ar viņu strādājusi, varbūt nemaz nebūtu tā iejājusi, jo viņš ir jūtīgs, bailīgs, dažkārt sabīstas pats no sevis.”
Pērnā gada rudenī Goldvejs piedalījies zirgu skatē “Rudens pērle”. Startējis četrgadīgo konkurencē un ieguvis ceturto vieto.
“Eksperti viņu novērtēja kā mazu zirgu ar ļoti lielu dvēseli,” lepojas jātniece.
M. Kuliniča ir pārliecināta, ka neviens zirgs ģimenē nav nonācis nejauši. Par ļoti īpašu notikumu viņa nosauc kumeļa Griffina L piedzimšanu.
Kumeļa vecākus Lobēliju un Goldveju Kingu nopirkusi vienā audzētavā, bet dažādos laikos. Iepriekšējā saimniece ķēvi esot iegādājusies Goldveja tēvam, bet pie mazuļa viņi nav tikuši.
“Izrādās, ka Lobēlijai viņa dēls labāk patīk,” Madara pajoko.
“Kumeļam ir tikai divi mēneši, bet viņš augumā ir ļoti liels, gandrīz tikpat augsts, cik mūsu viengadīgā Kiana H. Viņam kājas ir ļoti spēcīgas, var nojaust, ka arī pats būs liels un stiprs.”
Griffins ir ļoti paklausīgs un jau daudz ko apguvis. Madara katru vakaru dažas minūtes velta viņa apmācībai, iemācījusi gan iet pie pavadas, gan celt kājas.
“Ja ar kumeļu sāk strādāt agri, jau laikus iemāca paklausīt, tad pēc tam pašam ir vieglāk.”
Plāni lieli
To, vai paturēs abus kumeļus, saimniece vēl nezina. Viņa saviem zirgiem grib to labāko, tāpēc, ja līdz rudenim neizdosies uzcelt jauno stalli un apstākļi spiedīs no kāda atbrīvoties, viņa to darīs, taču nelabprāt.
Pašreizējo zirgu novietni vecāku sētā pirms dažiem gadiem uzcēla Madaras vīrs Igors. Tolaik bija jāizmitina vien divi dzīvnieki, tāpēc tur vietas nav daudz.
Kādu laiku divus sporta zirgus turējusi arī Liepājā, tad pārējiem laukos bijis labi.
“Šīs viņiem ir tikai pagaidu mājas, jo netālu ceļam kārtīgu stalli. Tur vietas pietiks visiem, jo boksi paredzēti 12, 13 zirgiem. Un gribam tā, lai vajadzības gadījumā viegli var piecelt klāt kādu piebūvi.
Pie vecākiem ir labi, bet gribam savu vietiņu, lai var brīvi saimniekot,”
pastāsta jātniece.
Plāni jaunajai būvei un tās piepildīšanai lieli, teic Madara un atklāj, ka pašlaik viņai ir cita prioritāte – nokārtot treneres sertifikātu, lai ar zirgiem var saistīt arī savu profesionālo dzīvi.
Labs iesākums bijis ar vīru. Kad pirms desmit gadiem iepazinušies, viņam no zirgiem bija bail, jo neko daudz par tiem nav zinājis.
“Bet viņš vienmēr mani ļoti atbalstīja. Pats neķēra pēc pavadas, bet man blakus bija vienmēr. Kad biju bērniņa gaidībās, maniem Liepājā esošajiem zirgiem vajadzēja uzmanību, izkustēties, jo tāpat vien dienām stāvēt nedrīkstēja.
Teicu, ka zirgi jāpārdod vai jāmeklē kāds, kurš ar tiem strādā. Viņš mani pārsteidza, jo pateica, ka pats provēs jāt.
Apsolīju pamācīt. Novembrī viņš sāka un aprīlī jau startēja savās pirmajās sacensībās. Un viņam sanāca!” palepojas sieva.
Viņa gan smej, ka jauno hobiju Igors aizņēmies tikai uz laiku, jo, kopš viņa atsākusi jāšanu, vīrs to vairs nedara.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
