liepajniekiem.lv
Pilsētnieki lauku darbos
Saimniecību Zavadski iegādājās 2017. gadā. Ieraugot, ka tik daudz brīvas zemes, uzreiz sapratuši, ka kaut kas būs jāstāda, jāaudzē.
“Izvēlējāmies upenes, jo tām nav nepieciešama tik liela uzmanība un meža zvēri tās neēd,” pastāsta Armands Zavadskis.
Ar meža zvēriem gan gājis interesanti. Domājuši, ka upeņu krūmus neviens neēdīs, bet, kad tie nupat bija izauguši, atbraukuši un redzējuši, ka lauks izskatās kā apgriezts ar lineālu.
“Pie vainas bija alnis! No sākuma nevarēju saprast, kurš tā visu būtu nograuzis. Domāju, ka varbūt stirna, varbūt briedis. Nākamajā gadā bija tas pats, un tad jau es kokos uzliku kameras. Pieķēru vaininieku. Bija interesanti paskatīties.
Viņš nostājās tā, ka krūms bija starp kājām, un tad noēda tiktāl, cik varēja pieliekties,”
atminas Armands.
Abi ar sievu ir rīdzinieki un Rīgā dzīvo joprojām. Kristīne Zavadska stāsta, ka uz saimniecību brauc katru nedēļas nogali, bet tas ir nogurdinoši.
“Protams, ir plāns ar laiku uz šejieni pārvākties. Bet plāns ir īstenojams vien tad, kad pārējās lietas ir sakārtotas.
Man Rīgā ir uzņēmums, ar kuru es pelnu naudu, lai būtu, ko šajā saimniecībā ieguldīt. Lai reāli šobrīd sāktu domāt par pārvākšanos, šī saimniecība būtu jāpalaiž tā, lai tā būtu pašpietiekama,” stāsta saimnieks.
A. Zavadska uzņēmums saistīts ar dažādu drošības sistēmu un kompleksu uzstādīšanu. Savukārt Kristīne ir mūzikas skolotāja kādā privātā bērnudārzā.
Taču izrādās, ka ne tikai viņa viena, bet gan abi savulaik pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kordiriģēšanas katedru.
“Arī visi bērni ir vai nu pabeiguši vai mācās Rīgas Doma kora skolā. Es īstenībā joprojām darbojos skolas zēnu kora vīru grupā, ar kuru citreiz kopā sanāk pamuzicēt. Bet vispār esmu sapratis, ka tas īsti nav mans.”
Bērni, lai gan īsti pilsētnieki, no lauku darbiem nevar izvairīties. Vecāki smej, ka visas trīs atvases aicina ciemos nevis uz atpūtu svaigā gaisā, bet gan, lai pieliktu pie darba.
“Var garīgi atpūsties, restartēties, bet fiziski gan ne, ir jāstrādā!” uzsver tētis.
Tūkstošiem ogu krūmu
Zavadsku ģimenes dārzos ciemojamies brīdī, kad viņi divatā novāc upenes. Laukā iestādīti 10 tūkstoši krūmu, tāpēc lasīšana ar rokām neies cauri. Ogas novāc kombains.
Abiem sava sistēma – vīrs pie stūres, bet sieva aizmugurē stāv uz platformas un, cik vien var paspēt, no kastēm izlasa zariņus un lapas. Pēc tam pilnās kastes nomaina pret tukšajām.
Šogad ogu jūtami mazāk nekā citreiz – daudzi krūmi nosala, atzīst saimnieki.
“Šis gads tomēr bija paslikts. Interesanti, ka šogad visa raža gatavojas arī praktiski vienlaikus.
Parasti pirmie ir saldie ķirši, tad upenes, smiltsērkšķi un visbeidzot āboli. Šoreiz reizē ir gan ķirši, gan upenes. Tūlīt arī ērkšķogas būs gatavas,” novērojis saimnieks.
Parasti gan āboli un smiltsērkšķi ir paralēli. Visgrūtāk esot tikt galā tieši ar mazajiem oranžajiem auglīšiem.
“Piemēram, ar rokām upenes neesam nekad lasījuši. Pirmajā gadā kombainu īrēju. Bet tas bija dārgi, tāpēc nopirku lietotu. Bet smiltsērkšķus gan ar to nevar vākt. Tos var vai nu lasīt ar rokām, vai arī nogriezt zarus, tos sasaldēt un tad nokratīt auglīšus. Izmantojam abus variantus.
Vākšana ir grūtāka, jo zari ir ērkšķaini, bet ar cimdiem grūti strādāt. Jānovaktē arī īstais brīdis, jo, ja tie ir pārāk mīksti, augļi izšķīst, ja tiem pieskaras.”
Smiltsērkšķu krūmu “Strantes dārzos” ir ap diviem tūkstošiem, tāpēc darba daudz. “Un ar to visu jātiek galā nedēļas nogalēs!” papurinot galvu, smej Kristīne.
Viņa neslēpj, ka sākumā bijuši īsteni dīvāna eksperti – domājuši, ka būs vieglāk, ka darbus varēs ieplānot jau Rīgā.
Ātri vien sapratuši, ka daudz kas atkarīgs no laikapstākļiem un tie realitātē bieži vien atšķiras no kādā lietotnē solītā.
Pārsvarā visu izaudzēto ģimene pārdod. Piedāvā gan cilvēkiem pašiem atbraukt pakaļ, gan mēdz aizvest nodošanai uz kādu kafejnīcu vai pārstrādes uzņēmumu. Dažkārt šo to aizved nodot, piemēram, “Pūrei”.
Savā saimniecībā gan iekārtojuši arī sulas spiešanas tehniku, tāpēc daļa no āboliem rudenī nonāk tajā.
“Pašlaik neko citu arī neplānojam stādīt. Kamēr vēl šādi braukājam, pietiks. Gribētu gan vēl uzsākt kaut kādu ražošanu. Esam iekārtojuši telpu pārstrādei, bet vēl nezinām, ko tur pārstrādāsim!” Armands pasmaida.
Novads vēl neizpētīts
Lai sapni par savu bioloģisko saimniecību piepildītu, saņēmuši arī kādu Eiropas projektu līdzfinansējumu stādu un sākotnējās tehnikas iegādei.
No otras puses gan nācis nosacījums, ka vismaz kādam jāiegūst specifiska izglītība un sertifikāts, lai varētu par bioloģisku saimniecību rūpēties. To ieguva Armands ar savu jaunāko meitu.
Bet to, kā un kad viss aug, apguvuši praksē.
“Kad iestādījām upenes, atjautām, ka pirms tam vajadzēja veikt zemes analīzes. Ar papildu finansējumu visu vajadzēja diezgan ātri realizēt, un analīzes veicām tikai pēc tam.
Izrādās, ka laukā ir ļoti zems pH līmenis, kas nozīmē, ka augsne ir ļoti skāba. Vajadzēja tur stādīt krūmmellenes, tās būtu augušas griezdamās!
Tagad upeņu krūmi mums tur aug dažādi. Vienā vagā ir gan lieli, gan mazi. Tāpat citi krūmi ir skābāki. Zemes dēļ arī varbūt raža nav tik laba, kā gribētos, bet tagad divreiz gadā kaļķojam, lai dabūtu augšā to pH līmeni.”
Dzīvojoties pa saimniecību nedēļas nogalēs un atvaļinājuma laikā vien, pārējo novadu vēl nav izdevies iepazīt, atzīmē pāris.
Arī līdz Pāvilostai aizbraucot vien līdz veikalam vai kādiem svētkiem, ja sanāk laiks.
Īpaši gan par to nepārdzīvojot, jo plāns bija aizbēgt no Rīgas burzmas un paslēpties laukos, nevis to iemainīt pret citiem burziņiem novadā.
Tagad viņi Sakas pagastā apmetušies uz vairākām nedēļām, jo pienācis kārtējais atvaļinājums.
“To pavadām šeit. No darba Rīgā braucam uz darbu saimniecībā. Nezinu, vai tas ir labi, bet vismaz kaut ko darām,” prāto A. Zavadskis.
Citus gadus gan cenšas atbrīvot laiku arī kādam garākam ceļojumam pa ārzemēm – divas nedēļas Vjetnamā, trīs Austrālijā un Jaunzēlandē, vēl pāris katrā no ASV krastiem.
Arī paši piedāvā tūrisma iespējas – viesu mājas “Lejnieki”. Armands stāsta, ka, lai gan laikapstākļi šogad nelutina, viesi sākuši braukt jau maijā.
Viņš gan lēš, ka situācija būtu daudz skaudrāka, ja ciemiņi izvēlētos nakšņot īslaicīgi. “Pašlaik mūs glābj tas, ka pārsvarā visi paliek uz ilgāku laiku, ne tikai uz nakti vai divām.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
