Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2010.gada kukaini izvēlējusies parasto skudrulīti (Thanasimus formicarius), savukārt par gada bezmugurkaulnieku izvēlēts vasaras vairogvēzis (Triops cancriformis), aģentūru LETA informēja Latvijas Dabas fonda sabiedrisko attiecību koordinatore Daiga Brakmane.

Parastais skudrulītis gada titulu ir ieguvis, lai Starptautiskajā bioloģiskās daudzveidības gadā pievērstu sabiedrības uzmanību mežos dzīvojošo kukaiņu dažādībai un to savstarpējām attiecībām. Tas ir īpaši svarīgi tieši tagad, kad Latvijā tik ļoti ir pieaugusi mežu zāģēšanas intensitāte, kas var atstāt paliekošu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību.

Atšķirībā no čemurziežu dižtauriņa pagājušajā gadā un lielā dižkoksngrauža aizpērn skudrulītis ir pavisam parasta vaboļu suga, tādēļ tas ir viegli novērojams ikvienam vērīgākam dabā gājējam.

Parastais skudrulītis ir neliela, septiņus līdz desmit milimetrus gara vabole ar slaidu, koši krāsotu un maziem matiņiem viscaur klātu ķermeni. Ja rūpīgi ieskatās, tad redzams, ka skudrulītis ir sarkans, taču tam ir liela melna galva, tikpat melni segspārni ar sarkanu pamatni un divām baltām šķērsjoslām. Šāda uzkrītoši kontrastaina krāsojuma dēļ citās zemēs skudrulīšu dzimtas vaboles mēdz dēvēt arī par raibvabolēm, bet latvisko nosaukumu tas, domājams, ir ieguvis, pateicoties savai līdzībai ar labi zināmajām rūsganajām mežaskudrām, vēstīja Brakmane.

Skudrulītis pārtiek galvenokārt no mizgraužiem. Pieaugusi vabole dzīvo dažus mēnešus un šajā laikā katru dienu var apēst pa vairākiem mizgraužiem. Turpat stumbra virsmas spraugās tiek dētas olas, no kurām izšķīlušies kāpuri arī ir plēsīgi un uzmeklē mizgraužu kāpurus zem mizas, viņu pašu ejās.

Latvijas Entomoloģijas biedrība šogad stāstīs par šo un citām skudrulīša dzīvesstāsta epizodēm, par to, kā atšķiras kukaiņu savstarpējās attiecības un daudzveidība dabiskā un koksnes ražas iegūšanai apsaimniekotā mežā. Latvijas Entomoloģijas biedrība aicina iedzīvotājus sūtīt ziņas par skudrulīša novērojumiem portālam “Dabasdati.lv” vai arī pašai biedrībai.

Savukārt par 2010.gada atzīto bezmugurkaulnieku – vasaras vairogvēzi – Latvijā ir maz datu, jo vairogvēzis apdzīvo tikai īslaicīgi pastāvošas ūdenstilpes pavasarī un vasaras sākumā.

Vairogvēži ir vieni no vissenākajiem dzīvniekiem pasaulē, tāpēc tos bieži dēvē par dzīvajām fosīlijām, to izskats nav īpaši mainījies kopš paleozoja ēras. Vasaras vairogvēzi dažkārt pat uzskata par senāko planētas dzīvnieku, jo vairogvēzis dzīvojis jau tad, kad vēl tikai parādījās pirmie dinozauri.

Šo seno bezmugurkaulnieku miljoniem gadu ilgās pastāvēšanas noslēpums skaidrojams ar pielāgošanos dzīvei ekstremālos apstākļos – īslaicīgi pastāvošās mazās un seklās ūdenstilpēs, kas izveidojušās, pavasarī kūstot sniegam vai uzkrājoties palu vai lietus ūdeņiem, – peļķēs, lāmās, grāvjos, applūdušās pļavās un laukos, upju palienēs, kuras neapdzīvo zivis, taču ūdenstilpes periodiski izžūst.

Vairogvēža olas var attīstīties pat pēc 20 gadu miera perioda sausumā, jo tām ir īpašs aizsargapvalks. Vēzīši ir zaļganīgi brūnā krāsā. Tiem ir ovāls, pakaļgalā iedobts vairogs, kas no mugurpuses sedz krūšu posmus un daļēji vēdera posmus. Muguras vairoga priekšpusē, tuvu viduslīnijai, tiem ir divas saliktās acis un pa vidu viena primitīva acs, kas pēc gaismas intensitātes palīdz noteikt, vai dzīvnieciņš peld uz augšu vai leju. No acu skaita arī cēlies ģints nosaukums triops, kas grieķu valodā nozīmē “trīs acis”. Pēdējam vēdera posmam ir astes dakšveida izaugums. Kopējais ķermeņa garums, ieskaitot astes izaugumu, ir 7,5 līdz 10 centimetri.

Vairogvēži ir visēdāji, un tie pārtiek no sīkākiem ūdens bezmugurkaulniekiem, ūdensaugu daļām un sedimentiem. Novērojams arī kanibālisms, sevišķi, ja populācijā ir dažāda vecuma īpatņi. Vairogvēži palīdz noārdīties organiskajām vielām, lai tās no jauna nonāktu vielu aprites ciklos, tie kalpo par barību lielākiem bezmugurkaulniekiem, gājputniem un bridējputniem.

Vairogvēžiem raksturīga ļoti ātra attīstība, dienas laikā to svars var pat dubultoties. Šī bezmugurkaulnieka dzīves cikls var būt no 12 dienām līdz 3,5 mēnešiem. Savvaļā tas dzīvo īsāku, bet laboratorijas apstākļos tiem ir garāks mūžs. Ilgo sugas pastāvēšanu nodrošina arī vairākas vairošanās stratēģijas, tie var vairoties ar dzimumvairošanos, var būt hermafrodīti, bet visbiežāk tie vairojas, neapaugļotām olām pārvēršoties par embrijiem. Populācijas galvenokārt veido mātītes, tēviņi ir ļoti nelielā skaitā.

Šī suga ir ļoti populārs akvāriju iemītnieks – to audzē priekam un interesei mājās, zoodārzos, sugas zinātniskiem pētījumiem laboratorijās, un arī, lai saglabātu izzūdošās populācijas.

Vairogvēžus galvenokārt apdraud to dabisko biotopu iznīcināšana – hidroloģiskā režīma un ūdens ķīmiskā sastāva izmaiņas, upju palieņu pārveidošana un apbūve, kā arī intensīva lauksaimniecība, pesticīdi.

Patlaban Latvijā zināma tikai viena vairogvēža atradne, jo Latvijā tie ir maz pētīti gan tāpēc, ka apdzīvo mazas un īslaicīgi pastāvošas ūdenstilpes, gan tāpēc, ka sastopami tikai īsu laika periodu – pavasarī un vasaras sākumā. Citās Eiropas valstīs vairogvēži ir plaši pētīti, reti sastopami un aizsargājami.

Arī par vairogvēža atrašanu Latvijas Entomoloģijas biedrība lūdz iedzīvotājus par to informēt biedrību.

Latvijas Entomoloģijas biedrība ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. Tās biedri jau kopš 1999.gada nominē gada kukaiņus un kopš 2008.gada arī citus gada bezmugurkaulniekus ar mērķi izglītot plašāku sabiedrību.