Tā pirms gada Kazdangas pagasta “Upīšos” vēstures rekonstrukciju entuziasti no vairākām biedrībām sāka celt seno kuršu sētu “Bandava”, kurai jau šobrīd līdzšinējie apmeklētāji devuši apzīmējumu “dzīvās vēstures muzejs”.

Aizvadītajās brīvdienās šeit pirmo reizi notika arī pirmais mazformāta senvēstures un mūzikas festivāls.

Moderno tehniku nomainīs pašu kaltie instrumenti

“Te pirms gada jūlijā vēl bija pļava, auga gara zāle. Pavasarī bijām uzrakstījuši projektu par savu domu veidot šādu vietu, vasarā saņēmām ziņu, ka esam atbalstīti, sākām ķerties pie darba,” teic vēstures entuziastu apvienības “Exercitus Rigensis” pārstāvis Juris Ņečajevs, kurš nedēļas nogalē bija arī viens no festivāla “Bandava” organizatoriem.

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu ielikti pamati “Bandavai”– tapusi pirmā ēka. To 2021. gadā realizēja festivāla “Zobens un Lemess” komanda: vēstures rekonstrukcijas biedrība “Exercitus Rigensis” un starpnozaru mākslas grupa SERDE, kura bāzējas Aizputē un ceļ gaismā senās amatu prasmes un tradīcijas.

Kazdangas pagasta “Upīši” ir biedrības “SERDE” vadītāja Uģa Pucena ģimenes īpašums, piebilst J. Nečajevs.

“Mūsu doma ir veidot nevis kuršu ciemu, bet gan viensētu, un ļaut nevis ieraudzīt vai piedzīvot, parādīt, kā dzīvoja, bet tieši izdzīvot senāko vēsturi,” viņš norāda.

Viņš pastāsta, ka, tiklīdz sākuši ķerties klāt vietas veidošanai, saskārušies ar problēmu – materiālu dārdzību un to iegūšanu nelielos apjomos no tirgotājiem.

J. Ņečajevs atgādina, ka Bandava ir viena no senās Kursas zemēm. Kazdangas pagastā ir iecere ir izveidot vietu, kur turpmāk autentiskā vidē nodarboties ar seno amatu apgūšanu, trenēties senajā kara mākslā, rīkot izglītojošus un izklaidējošus pasākumus, festivālus un koncertus. “Šeit bija Bandavas robeža ar Piemari,” viņš piezīmē.

“Tas, ko jūs redzat, pagaidām ir vien tāds aizmetnis dzīvajam muzejam, jo viss vēl top. Jāatzīst, ka darbus darām ar mūsdienu tehniku – ja grib sasniegt rezultātu, lai varētu pievērsties lietai pēc būtības, nepieciešama jaudīgāka tehnika un metodes,” viņš saka.

“Taču, kad Bandava būs izveidota tuvu tai, kādai tai jābūt, protams, ka šeit darbosimies ar seniem, pašu kaltiem un citādi gatavotiem senajiem amatu instrumentiem,” uzsver vēstures entuziasts.

J. Ņečajevs teic, ka vēstures rekonstrukcijas ir viņa hobijs jau vairāk nekā 20 gadus – viņš pēta grāmatas, konsultējas ar vēsturniekiem, lasa informāciju internetā. Viņš piemin, ka Latvijā ir diezgan daudz šādu entuziastu un interesentu.

Ēku apraksti no vikingu sāgas

“Pagaidām te vēl ir liela darba duna, te viss vēl top!” viņš norāda.

J. Ņečajevs skaidro, ka Bandava top, iedvesmojoties no skandināvu vikingu sāgām – konkrēti Egila Skallagrimsona sāgas fragmenta par viņa gaitām Kurzemē. “Sāgā Bandava nav pieminēta,” viņš norāda.

Balstoties uz arheoloģiskajiem pētījumiem un konsultējoties ar vēsturniekiem un arheologiem, senās kuršu sētas veidotāji vēlas rekonstruēt tam laikam un vietai atbilstošas ēkas un nocietinājumus. “Sāgā ir ļoti labi aprakstīts, kādas izskatījās kuršu ēkas, kāds bija to iekārtojums un pielietojums,” piebilst vēstures zinātājs.

Piemēram, daudziem interesanta varētu šķist kuršiem raksturīga būve, kur ieeja ir caur otro stāvu, pirmajā stāvā atrodas mantu glabātuve. Savukārt vigvamam līdzīgā būve kalpojusi par saimniecības palīgdarbu būvi kūpināšanai, kaltēšanai vai pielietota kā lauku virtuve. “Mēs vairāk vēlamies to veidot kā sanākšanas vietu,” saka J. Nečajevs.

Lai arī baļķu piezāģēšanai izmanto motorzāģus, tomēr paralēli iespēju robežās un pēc nepieciešamības tiek izmantoti kādi senu amatu akcenti, piemēram, guļbaļķu dedzināšana un darvošana, lai koks nepūst un citādi nebojājas, kā arī spraugu aizklāšana ar sūnām, lai aizturētu siltumu.

Liela daļa ēku joprojām ir tapšanas procesā.

Izmēģinās arī senās vākšanas metodes

Senajās kuršu sētās bijušas ne vien būves, kurai katrai bija sava loma un pielietojums, bet arī iekopts dārzs. Vēstures rekonstrukciju entuziasti arī šeit iekārtojuši miniatūru dārzu – aiz kārtīga koku mietu žoga ar vārtiņiem. “Uzrakām to ar labu mūsdienu lāpstu, jo ar koka lāpstu uzrakt šo gabaliņu mums prasītu ilgu laiku,” smejoties teic J. Nečajevs.

Taču ar laiku pievērsīšoties arī šī procesa izpētei un pilnveidei dzīvē.

“Lai izjustu kādu procesu un izprastu tā veikšanu tādu, kādai tai jābūt, vajag vispirms sasniegt rezultātu jeb iekopt to vietu,” viņš paskaidro.

Te iesētas un aug sarkanās galda bietes, nogatavojusies labība. “Pēc to laiku ziņām bietes audzētas jau senos laikos. Labība mums sakritusi veldrē, bet mēģināsim ar sirpjiem pļaut un arī izzināt seno kulšanas procesu, iegūtos graudus ceram iesēt nākamgad. Kartupeļi gan tajos senākajos laikos vēl nebija, tie mums palika pāri, gribējām redzēt, kā šie te izaugs. Zeme šeit diezgan mālaina,” viņš pastāsta.

Nākamgad iecerēts dārza platību palielināt, ierīkot dārza velšu audzēšanai pītas kastes, vairāk iesēt graudus. Zināms, ka senās Latvijas teritorijā audzēta ne vien dažāda labība, kas bijis uztura pamats (kopā ar medībās un zvejniecībā iegūto), bet arī kāļi, rāceņi, kāposti u.c. dārzeņi.

Fonā dārzam un apkārtnē redzami siena zārdi, kas mūspusē saukti arī par siena kračiem vai krāģiem – sakrāmētas kaudzes uz trijstūra formā saliktiem koka rāmjiem. “Tādas mūsdienās vispār reti var sastapt un ieraudzīt. Man kā rīdziniekam tas arī bija kas nebijis,” saka viens no “Bandavas” veidotājiem.

Patālāk redzama klēts, pie kuras nolikta siena dakša. Klēts “Upīšos” esot jau vairākus gadus, atvesta no Dunikas puses.

Pasniedz, ka bija, bet – nebija

J. Ņečajevs norāda uz tendenci, ka arvien vairāk cilvēku vēlas atgriezties pie savām saknēm un iesaistīties vēstures lietu pētīšanā, tā kļūst par aizraušanos. Piemēram, viņam ikdienā ir cits pamatdarbs ir pie datora, viņš strādā ar tūrismu un izklaidi saistītos uzņēmumos.

Vēstures rekonstrukciju entuziasti ir vienisprātis, ka Latvijā ir gana daudz izveidotu vietu ar mērķi godināt vēsturi, taču bieži ir žēl, ka tam esot tāda komerciāla ievirze, jo varētu izdarīt daudz labāk, nevis ierobežot sevi vien ar lunaparka līmeņa aktivitātēm.

“Visskumjāk, ka stāsta un pasniedz, ka tas tā viss ir bijis, bet patiesībā nebija, tomēr cilvēki notic,” viņš norāda.

Iecerēts, ka šī būtu īstā vieta mūspusē, kur varētu notikt amatu paraugdemonstrējumi, meistarklases un uz tām tendēti lielāki pasākumi tiem, kurus interesē vēsture. “Tā jau ikdienā te ir diezgan liels miers un klusums – putni čivina, vardes kurkst. Lielāka rosība te ir nedēļas nogalēs – tajās biežāk te esam nekā neesam, tad arī darbojamies intensīvāk,” norāda viens no jaunās kultūrvietas veidotājiem.

Festivālu “Bandava” nedēļas nogalē kopā ar vīru un draugiem apmeklēja Monta Runte-Vītoliņa. “Viss mans bariņš bija patīkami pārsteigts par to, kā viss top. Ar vīru diezgan cītīgi apmeklējām “Zobens un Lemess” pasākumus un “Bandavas” izaugsmei jau sekojām līdzi, kad parādījās ziņas par ciemata izveidi. Un, tā kā bieži bijām draugiem stāstījuši par šāda veida pasākumiem, paņēmām līdzi, viņi bija tāda veida festivālā pirmo reizi. “Bandavas” festivāls visiem patika, jo nebija pārāk daudz apmeklētāju, kas varētu apgrūtināt lekciju klausīšanos vai izbaudīt senā ciema aktivitātes,” vērtē apmeklētāja.

20Skatīt galeriju

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.