“Sešgadnieki pirmdienā nevar atvadīties no vecākiem, kur nu vēl
mazie,” balsij tikpat kā nemanāmi aizlūstot, saka Vaiņodes
Internātpamatskolas pirmsskolas izglītības grupas pedagoģe Anita Trofimova.
Trīs un četrus gadus veco bērnu apmācība izglītības iestādē ir jaunums. Otra
aktualitāte ir ģimenes atbalsta centra “Dialogs” darbības
atjaunošana. Tā pakalpojumi pieejami ne tikai audzēkņiem, bet ikvienam, kam
nepieciešama palīdzība.

Pēdējā laikā Vaiņodes Internātpamatskolas ģimenes atbalsta centrs
“Dialogs” nepietiekamā finansējuma dēļ vairākkārt bijis spiests
pārtraukt darbību, norāda sociālā pedagoģe Ineta Jaunskalže. Pašvaldības, kas
Liepājas Rajona padomes laikā centru finansēja, līdzekļus tam vairs nedod. Taču
tagad ir saņemts Latvijas Bērnu fonda finansējums “Dialoga” darbības
atjaunošanai aprīlī un maijā.

Bērniem un pieaugušajiem, kā arī ģimenēm par simbolisku samaksu piedāvā
psihologu, psihoterapeitu, narkologa un psihiatra konsultācijas. Paredzētas
nodarbības par tādām tēmām kā rīcība gadījumos, kad bērns neklausa, bērnu
vajadzības no dzimšanas līdz pusaudža vecumam, par to, kā, ģimenes pieaugumu
gaidot, jūtas vecāki, un citām, arī sievietēm un pāriem. Tās vadīs Egija
Volkova un Iveta Lohanska. Smilšu spēļu terapiju ģimenēm piedāvā Ineta
Ozoliņa-Pese, bet padomus par garīgās veselības traucējumiem bērniem un
pieaugušajiem sniedz Lilita Grietēna. Par atkarību profilaksi iespējams
konsultēties ar narkologu.

“Mēs centāmies pierādīt, ka tas ir ideāls modelis – internātskola
un līdzās atbalsta centrs,” stāsta skolas direktors Reinis Ulberts.
Janvārī Izglītības un zinātnes ministrijai uzrakstīta vēstule, kurā skaidrota
“Dialoga” nepieciešamība. “Diemžēl internātskolas piedāvājumu
klāstam nav iespējama augsta efektivitāte, pirms neesam sakārtojuši skolēnu
psihiskās veselības stāvokli un iespēju robežās izdzēsuši negatīvās pieredzes
ietekmi,” vēstulē raksta izglītības iestādes direktors. Viņš ir saņēmis
akceptu, ka tas valstī varētu būt jauns internātskolas modelis.
“Ministrijā teicu, ka nevajag ķert karstu. Uztaisām Vaiņodē pilotprojektu,
varbūt kaut kas ir jāpielabo, un tad laižam gaisā. Nevar mesties no viena
grāvja otrā,” R. Ulberts augstākajā līmenī jūtas sadzirdēts.

“Mana kabineta apmeklējumam ir jāievieš rindas kārtība,”
I. Jaunskalže, kura skolā sākusi strādāt janvārī, stāsta, ka gribētāju
ienākt parunāties ir daudz. Sociālā pedagoga pienākumus jau ilgstoši veic
Jolanta Kauliņa. “Ir gadījumi, kad bērni un jaunieši grib par nopietnām
lietām aprunāties, bet ir arī gadījumi, kad tikai vēlas pieaugušo
uzmanību.”

I. Jaunskalže pieņem divas reizes nedēļā. Audzēkņiem viņa tiešām
patīk. Kad “Kurzemes Vārdam” tiek izrādītas mācību iestādes telpas,
internātā I. Jaunskalžei pieskrien klāt un mīļi pieglaužas kāda skolniece.

Problēmas ir visapkārt, un šeit tās visas koncentrējas, spriež
R. Ulberts. Internātskolā bērns nonāk gadījumā, ja ģimenes vide nav
labvēlīga bērna attīstībai. “Ir ģimenes, kur krīze ir pastāvīgi un nekad
nepāriet, un ir tādas, kur tā ir īsu laiku. Mamma var pēkšņi sākt lietot
alkoholu un netikt ar dzīvi galā. Bērns situāciju izmanto, sāk klaiņot, neiet
uz skolu,” vienu no piemēriem min I. Jaunskalže. “Tad mēs mammai
dodam iespēju savu dzīvi sakārtot, un bērns ir šeit pieskatīts, paēdis, iet uz
skolu, saņem atbalstu.”

Tā kā gadījumi ir dažādi, arī audzēkņu skaits regulāri mainās. Vidēji
tas ir nedaudz lielāks par simtu. Bērni nāk gan no apkārtējiem novadiem, gan
tālākām vietām, piemēram, no Ventspils, Liepājas, Jelgavas, Rīgas.

Internātskola jau divus gadus īsteno pirmsskolas izglītības programmu.
Pašlaik bērnudārza grupiņas apmeklē 22 mazuļi, astoņi no tiem internātā paliek
pa nakti. Vēl skolā tiek apgūta pamatizglītības programma, programma
izglītojamiem ar mācīšanās traucējumiem un programma audzēkņiem ar garīgās
attīstības traucējumiem.

“Bērni internātskolā mācās savu iespēju robežās,” direktora
vietniece mācību darbā Gunta Lagzda ir atklāta. Zināšanās bieži vien ir lieli
robi. Ja sāk strādāt ar skolēnu, kam ir divpadsmit nepietiekamu vērtējumu, un
tiek panākts rezultāts, ka šādu atzīmju ir četras reizes mazāk, tas jau sagādā
gandarījumu. Pēc skolas beigšanas audzēkņi bieži vien izvēlas iegūt
profesionālo izglītību. Laba sadarbība izveidojusies ar Cīravas arodvidusskolu.
“Bieži vien bērnus neuztrauc eksāmens, bet gan tas, kas būs pēc tam, kad
viņi beigs skolu,” piebilst G. Lagzda.

Pašvaldības atbildīgo dienestu izvēli problēmu gadījumā bērnu sūtīt uz
internātskolu, gan ietekmē sistēma “Nauda seko skolēnam”, ir
novērojis direktors. Ir situācijas, kad problēma tiek novilcināta pat vairākus
gadus. “Bērnam ir jābūt tur, kur ir jābūt,” uzsver R. Ulberts.
I. Jaunskalže papildina, ka būtiskākais ir trīs pamatvajadzības: vai bērns
ģimenē ir paēdis, vai viņam ir ko vilkt mugurā un vai viņš ir izgulējies. Ja
tās ir, var cīnīties uz vietas. Taču, ja tās netiek nodrošinātas, bērnam
nepieciešams uzturēties internātskolā. 

“Pozitīvais ir tas, ka saikne ar ģimeni nepazūd,” sociālā
pedagoģe norāda, ka brīvajās dienās bērns var braukt mājās. Tomēr esot arī
ģimenes, kas nevēlas, lai atvase vispār atgriežas, un bērni, kas nevēlas doties
pie vecākiem, jo zina, kāda pie viņiem valda atmosfēra.

Tādēļ daudziem internātskolas audzēkņiem nākas mācīt arī elementāras
pamatprasmes. “Ir tādi vecāki, kuriem drēbes izmazgāt un istabu izslaucīt
nav svarīgi, tādēļ arī bērns to neiemācās. Ar higiēnu mēs cīnāmies, un tās
vairāk vai mazāk ir. Bet ir negatīva attieksme pret sevi, lai veidotu vizuālo
tēlu: es jau neesmu nekas, un man pie sevis nav jāpiestrādā,” ir
novērojusi I. Jaunskalže.

Jebkura pedagoģiska metode sakārtotā vidē darbojas daudz efektīvāk,
savu vadmotīvu atklāj R. Ulberts. Viņš pārliecinājies, ka skolai ir
iespēja parādīt citu dzīves modeli: “Mācību priekšmeti – tas ir svarīgi,
bet primārais mums tomēr ir veidot cilvēku, kurš pratīs nodrošināt savai
ģimenei citu dzīves kvalitāti.”