liepajniekiem.lv
Nozīmīgi pasūtījumi
“Vispirms strādājām citā uzņēmumā, tad ar kolēģi un labu draugu Matīsu Šadri nolēmām, ka vajadzētu izveidot pašiem savu. Sākumā biju pašnodarbinātais, kopu jaunaudzes, bet apgrozījums auga, un izveidoju uzņēmumu. Vispirms to domāju meža nozarei, bet tad pieņēmām klāt metālapstrādi. Tā arī ir darbības pamatā,” stāsta Uģis.
Specializējušies uz margu, trepju ražošanu, bet izgatavo arī citas metāla konstrukcijas – slīpas, apaļas, taisnas, izlocītas.
“Piemēram, uzņēmumam “Madara Cosmetics” uztaisījām metāla plauktiņus. Ventspils jaunajai rodeļu trasei – griezienā trepes, kas bija sarežģīts projekts. Darbu apņēmāmies, un tad bija jādomā, kā uzdevumu izpildīt.
Tās trepes bija improvizācija, pat nebija konkrēta rasējuma, vien atskaites punkti, bet viss izdevās labi.
Metālu ar autogēnu sildot, uztaisījām apaļas detaļas. Tepat ārā pie ēkas sienas montējām un veidojām,” uzņēmējs atceras darba gaitu.
Visvairāk pasūtījumu ir no liela sadarbības partnera, kas piesaista par apakšuzņēmējiem, bet aizputnieki paši arī meklē ceļu uz Latvijas būvniecības tirgu.
Sadarbībā ar “Skonto būvi” Rīgā, Jaunajā teātrī, restaurēja dekoratīvu margu, dara montāžas darbus. Ir likuši margas Rīgas cirkā, strādājuši arī Liepājas jaunajā bērnudārzā.
Pasūtītāji prasa kvalitāti, tāpēc jāstrādā labi. Un, ja tā spēj, tad arī darba netrūkst.
“Pagājušā gada beigās pasūtījumi apsīka, tad bija jāizdomā, kā cilvēkus nodarbināt. Ielikām ēkā jaunus logus. Esmu dabūjis labu komandu, un viņi jānotur.
Saprotu, ka vadītājs viens nav nekas, uzņēmumā naudu ienes darbinieki.
Tāpēc arī cenšos viņiem dot pēc iespējām maksimāli, lai būtu prieks nākt uz darbavietu.”
“GP Services” sadarbojas ar Liepājas Valsts tehnikumu, ņem praksē audzēkņus, kuri apgūst metinātāja arodu. Tomēr ar jauniešiem diezgan grūti, jo ir skubināmi, dara bez degsmes, trūkst pienākuma apziņas.
Vēl nav bijis praktikanta, ko Uģis aicinātu, lai pēc skolas beigšanas iet pie viņa strādāt.
Divas nozares
“Labi, ka neesmu atkarīgs tikai no vienas nozares, bet ir arī mežs. Kamēr vienā apsīkums, otrā notiek darbība – mežs ir tāds atkāpšanās ceļš,” Uģis turpina.
Viņš gan pārrauga ražošanas procesu, gan palaikam metina. Šo darbu apguva Anglijā. Tur divus gadus strādāja uzņēmumā, kas izgatavoja metāla paletes.
Mežā gan vairs nestrādā, algo cilvēkus, sagādā darbam nepieciešamo. Jaunaudzes izvēlas Kurzemē, lielākoties – 50, 60 kilometru rādiusā no Aizputes.
Mežkopībā Uģis diplomēts speciālists, Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvis mežinženiera diplomu. “Man jau skolas laikā bija nosprausts mērķis strādāt “Latvijas Valsts mežos”, jo esmu uzaudzis laukos. Taču, kad iestājos augstskolā, drīz dabūju labu darbu būvniecībā un mācības pārtraucu.
Likās – kāpēc studēt, ja var labi nopelnīt?”
2008. gadā sākās krīze, būvniecība apstājās, nopelnīt vairs nevarēja. Taču bija paņemts kredīts, naudu vajadzēja, un ceļš aizveda uz Angliju.
Pēc gada Uģim pievienojās draudzene Ilze. Vēlāk viņi apprecējās un nu jau ir divu bērnu vecāki.
“Aizbraucu, zinot, ka atgriezīšos. Un tā arī bija – kredītus nomaksāju, un braucām atpakaļ.
Prom biju kādus trīsarpus gadus,” aizputnieks stāsta, ka Anglijā klājās smagi, sākumā nopelnīja maz, brīžiem tā pati nauda bija jāatdod par dzīvošanu.
Strādāja dažādos uzņēmumos, arī lauksaimniecībā. “Vienubrīd – pie kartupeļu līnijas, nolasīju akmeņus, zemju kankāļus un bojātos kartupeļus. Normāla darbdiena – 14,5 stundas no pirmdienas līdz piektdienai. Sestdienā strādājām 12 stundas, svētdiena bija brīvā diena – 10 darba stundas,” Uģim šis dzīves nogrieznis uz neatgriešanos.
Studijas viņš pabeidza neklātienē pēc pārtraukuma.
“Es varbūt skeptiski skatos, bet domāju, ka pakalpojums, ko es sniedzu, ir izmirstošs.
Trūkst cilvēku, kas mežā strādā, – stāda, kopj un smērē kociņu galotnes, lai dzīvnieki nenoposta. Lasīju, ka “Latvijas Valsts meži” izmēģina jaunās traktortehnikas, kas kops jaunaudzes mehanizēti. Varbūt vēl 10 gadu, un strādās tikai tehnika ar operatoriem, kaut arī saka, ka bez līdzšinējā cilvēku darba neiztiks,” prāto mežkopis.
Uģim arī ir meža īpašums, bet tas nebūt neesot ideālā stāvoklī. Vienmēr tik daudz citu darbu, ka pašam sev neatliek laika.
Līdzīgi kā nevar arī sametināt ko ģimenei vajadzīgu. Rindā gaida metāla gulta otrajam bērnam, pirmajam tāda jau ir. Sagataves uztaisītas, bet tālāk netiek.
Nācās ņemt kredītu
Jautāts, kas uzņēmējdarbībā sagādā grūtības, Uģis atbild, ka nodokļu sistēma, tie darba devējiem lieli. Pamatalga darbiniekiem jānotur, kaut arī visi mēneši nav vienādi. Kādā vairāk darba, kāds klusāks, taču nodokļi tāpēc nemainās.
“Es nežēlojos, jo šajā ziņā neko nevaru iespaidot. Zinu, ka ir valstis, kurās vēl lielāki nodokļi, arī tādas, kuras tos samazinājušas.
Spriežu tā – jo vairāk cilvēks saņems, jo vairāk viņš iztērēs, un nauda tik un tā paliks valstī.
Bet, kā būtu pareizi, es nezinu. Kamēr darīšu, man būs labi. Jāturpina uzņēmumu attīstīt, ir plāni, idejas,” aizputnieks iedvesmots, kaut arī jāmaksā kredīts.
To paņēma, jo nācās nopirkt telpas, ko agrāk īrēja, un vēl otru pusi klāt. Nu ir aptuveni 1200 kvadrātmetru, plus āra teritorija. “Gadu nostrādājām, un kādā dienā īpašnieks: “Vai nu tu pērc, vai cits.” Tagad esam desmit gadus atkarīgi no “Altum”, kas mums piešķīra atbalstu. Valsts uzņēmums, bet procenti tam jāmaksā dāsni,” Uģim par to smagi runāt.
Viņš labprātāk pagriežas uz dzīves gaišo pusi: “Par visu, kas dots, jāpriecājas. Man ir hobijs – medības, kurās var atslēgties no darba. Mīļa ģimene, kam cenšos atrast laiku. Nesen visi kopā nedēļu pavadīja Kiprā, kur bijām ielūgti kāzās. Tā ka – ir labi!”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
