Vieni no aktīvākajiem svētku noskaņas radītājiem ir Ornicānu ģimene, kura šogad izveidojusi rūķu pilsētiņu.

Vēl tikai dzīvību iedot

D. Veilande stāsta, ka papildus tiem rūķiem, kuri pilsētu rotāja jau pagājušajā gadā, šogad klāt nācis vēl vesels pulks jaunuļu.

Iesaistījušās ne vien rokdarbu pulciņu dalībnieces un bērndārznieki, bet arī citi durbenieki un Lieģu iedzīvotāji, savu māju pagalmos izstādot gan rūķus, gan dažādus citus Ziemassvētku dekorus.

“Tas viss top, skatoties pēc materiāliem, kuri pieejami.

Mūsu sievietes prot atrast tēlus, izstrādāt nianses un knifiņus pielikt. Ieguldītais laiks un izdoma – tas ir apbrīnojami!

Tagad mums ir diezgan nopietni un lieli rūķi. Dažus tēlus esam izmantojuši arī citos svētkos – gan Līgo, gan Durbes Ābolu svētkos un arī spoku trasē. Mēs viņus pārģērbjam, un viņi uzreiz kļūst par citiem tēliem. Kas vēl labāks var būt mazai pilsētiņai, ja ne rūķi?” saka D. Veilande.

Pats senākais rūķis, kuru pavisam nejauši atrada Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs, pilsētā dzīvojas jau kopš 2009. gada. “Rūķa misija ir sēdēt un sargāt Durbes pilsētas eglīti. Un tā viņš pie tās egles katru gadu dzīvo.

Vēlāk radās stāsts, ka vecākais rūķis gaida visus pārējos, jo jāsaaudzē lielāka saime. Un tad sākās!” stāsta kultūras nama vadītāja.

Šogad klāt nākuši vismaz divi desmiti jaunu rūķu – tas gan esot mazāk nekā pērn, jo kovida ierobežojumu dēļ cilvēkiem bija daudz vairāk laika, ko veltīt rūķu meistarošanai, atzīmē D. Veilande.

“Pagājušajā gadā ļoti daudz cilvēku brauca skatīties rūķus, un es domāju, ka šogad Ziemassvētkos būs tieši tas pats. Mums tie rūķi ir tik dažādi un mīlīgi, ka šķiet – varētu dzīvību iedot un viņš pat sāktu runāt,” smej D. Veilande.

Nu Durbi gan esot piemeklējusi bēda – eglīti sargājošais vecākais rūķis nesen pazudis. “Tagad būs jāmeklē. Kas to lai zina, varbūt Ziemassvētkos radīsies,” cerīga ir D. Veilande.

Paņem diegu, ideja klāt

Agrita Ornicāne kopā ar vīru Aldi un piecgadīgo dēliņu Oliveru savā īpašumā, kuru iegādājušies salīdzinoši nesen, izveidojuši nelielu rūķu un piparkūku cilvēciņu pilsētiņu. “Iegādājāmies zemīti, un tad radās ideja, ka varētu kaut ko skaistu izveidot. Tā, lai paši varētu izpausties un dot kādu prieku arī cilvēkiem,” stāsta Agrita.

Līdz tam vieta stāvējusi pamesta un kokiem aizaugusi, bet ģimene saviem spēkiem zemi izlīdzinājusi, sakopusi, celmus izcēlusi, ierīkojusi dīķi un dārziņu.

Pirmo kompozīciju, kura pārsteigusi visus garāmgājējus un braucējus, veidojusi uz Līgo svētkiem. Ņēmusi vērā D. Veilandes ierosinājumus un darbojusies līdzi.

Uz Durbes pilsētas svētkiem sasējusi arī veselu puķu pļavu ar magonēm un rudzupuķēm un pēc svētku devīzes “Durbenieks un viņa krēsls” radījusi savu krēsla dizainu ar lotosziediem. Tāpat veidojusi kompozīciju arī Ābolu un valsts svētkos.

Agrita saka, ka radošās izpausmes esot viņas hobijs un aizraušanās, turklāt viss veidotais, tai skaitā arī rūķu pilsētiņa, esot roku darbs.

“Es kaut vai diegu paņemu rokās, un man jau ir idejas! Rūķus es pati šuju – pats lielums vēl nav nekas, bet katrs cimdiņš un zeķīte paņem ilgu laiku.

Es arī neko nemetu ārā. Nevienu stieplīti, pat ne plastmasas pudelīti vai kādu adatiņu, jo man tas viss noderēs, turklāt tad ir mazāk izdevumu.”

Viņa saka, ka, iedzīvinot savas idejas, pārvēršoties par perfekcionisti. “Es no sevis prasu daudz, man visu vienmēr vajag perfekti. Ja man kaut kas nesanāk, tad es ļoti pārdzīvoju.

Bija mums kuriozs ar rūķu bārdām – nebija mājās tāda materiāla, un es liku vīram meklēt visur, kur grib, jo man vajadzēja tieši tādas, kā gribēju. Tad nu vīrs braukāja apkārt un meklēja,”

smej Agrita un atklāj, ka izmeklētās bārdas gatavotas no jaku pūkainajām apkaklēm.

Agritas vīrs Aldis ir būvnieks, tāpēc vienmēr palīdz ar materiālu sagādi un idejām. Rūķu pilsētiņas soliņi ir viņa gādāti. “Mēs strādājam kopā, kad vien varam. Es pasaku vīram ideju, tad viņš bišķi paburkšķ, bet samierinās un tad jau pats sāk ko ieteikt un sagādāt. Viņš mani ļoti, ļoti atbalsta, un viņam ir zelta rokas. Man viņam jāsaka paldies par nerviem un to, ka kādreiz pieskata bērnu, kad es pa naktīm ņemos, lai visu paspētu,” teic Agrita.

Arī piecgadnieks Olivers aktīvi iesaistoties dekoru gatavošanā. Kad radīta rūķu pilsētiņa un piparkūku cilvēciņi, viņš izdomājis, ka tur vajagot arī vienu mazo cilvēciņu, un aktīvi ķēries klāt zīmēšanai un krāsošanai.

“Olivers redz, ka mamma darbojas, un tad viņš darbojas līdzi, kā nu prot. Viņš ļoti labi zīmē – Durbes ģerboņa zīmēšanas konkursā dabūja trešo vietu starp pieaugušajiem un Durbes baznīcu uzzīmēja tāpat kā dzīvē. Tagad mums ir ļoti jauki, tā ir kā ģimenes tradīcija, kad visi sanākam kopā,” stāsta Agrita.

Pēc padoma un darba vērtējuma reizēm lūdzot arī savai meitai Ievai Janelsiņai, kura savulaik pabeigusi mākslas skolu.

“Kad bija eglītes iedegšana, satiku cilvēkus, kuri bija priecīgi par šo pilsētiņu. Redzēju, ka bildējas arī. Katru reizi, kad mēs te ierodamies un kaut ko stādām, cilvēki brauc garām, skatās un gaida, kas interesants te būs,” ievērojusi Agrita.

Nākamā iecere esot uz Valentīndienu veidot kompozīciju ar sirsniņām.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.