Lai gan netika ievēlēts, jaunietis to vērtē kā ļoti interesantu un nozīmīgu pieredzi, jo ne katram šajā vecumā ir bijusi šāda iespēja.

– Kā izlēmi kandidēt pašvaldību vēlēšanās?

– Tas sākās visai latviskā pasākumā – 11. novembra lāpu gājienā. Man piedāvāja pievienoties partijai un pajautāja, vai es nevēlos kandidēt arī vēlēšanās.

Godīgi pateikšu, ka pirms tam nāca līdzīgs piedāvājums arī no partijas “Latvija pirmajā vietā”, bet tā neatbilda manām vērtībām.

Man svarīgs ir nacionālisms, latviskums.

Tāpēc, īpaši par to nedomājot, piekritu iestāties “Nacionālajā apvienībā”. Man šķita, ka vēl labāku variantu par NA varētu būt grūti atrast.

Un nu esmu startējis arī savās pirmajās vēlēšanās. Šī bija iespēja reāli iepazīties ar to, ko dara un kā strādā partijas.

– Kā tev šķiet, kādreiz kandidēsi atkal?

– Domāju, ka jā. Sevi noteikti redzu politikā. Bet tas, vai es tajā reāli būšu, ir cits jautājums (smejas).

Vispirms gan noteikti jāpabeidz universitāte, tad varēs skatīties, ko darīt tālāk. Sliecos divos virzienos – politiskajā un tiesvedības.

– Kā vērtē savu pirmo pieredzi politikā?

– Es jau apmēram zināju, ko sagaidīt. Zināju, ka mana vecuma kandidāts noteikti daudziem var neiet pie sirds. Mēs to redzam arī rezultātos, bet tas nekas!

Pieredze bija ļoti interesanta. Bija jāuzrunā vēlētāji, kādam jāiedod kāds bukletiņš, jāizliek afišas un pēc tam jāatceras laikus tās arī noņemt! (Smejas.)

Man bija uzticēts arī darbs sociālajos tīklos. Bija jāveido materiāls, kurā cilvēki varēja iepazīties ar kandidātiem. Teikšu, ka tas nemaz nebija tik vienkārši! Piemēram, man atsūtīja jau gatavu tekstu, bet tas bija jāpielabo tā, lai izklausās labāk, ir vienkāršāk saprotams. Piedalījos arī video filmēšanā, tā bija jauna pieredze.

Visu apvienot ar skolu palīdzēja disciplīna, kuru ieguvu, trenējoties vieglatlētikā.

Nodarbojoties ar sportu, vienmēr atbraucu mājās noguris, bet vienalga vajadzēja mācīties. Skolā nevarēja atrunāties ar to, ka trūka enerģijas.

Tas pats bija arī priekšvēlēšanu laikā. Lai arī cik tu būtu noguris, ja bija uzdevums sagatavot kādu video materiālu vai ierakstu sociālajos tīklos, tas vienkārši bija jāizdara.

Darbs priecēja, bet atsauksmes gan ne vienmēr. Ja feisbukā viss gāja smuki, skatījumi labi, tad, tiklīdz tas pats video tika ielikts tiktokā, uzreiz parādījās visādu anonīmo lietotāju naida runas. To lasīt bija diezgan pretīgi.

Bet acīs gan neviens neko nav teicis. Neesmu arī dzirdējis kādu reālu nosodījumu. Tie, kas mani zina, neapšauba, ka esmu spējīgs darboties politikā.

– Tev bija vairāk nekā 300 svītrojumu. Tas pārsteidza?

– Nepārsteidza. Svītrojumus gaidīju, jo esmu jaunākais kandidāts šajās vēlēšanās – vienīgais, kuram ir tieši 18.

Nav tā, ka tagad ļoti pārdzīvoju, ka netiku ievēlēts.

Bieži jau vispār astoņpadsmitgadniekiem nav iespējas iegūt šādu pieredzi. Ja nemaldos, tad Latvijā bija tikai daži mana vecuma kandidāti. Tā ka šī ir unikāla pieredze.

– Domē vispār vajadzētu vairāk gados jaunu deputātu?

– Domāju, jā. Piekrītu, ka deputāts, kuram ir tikai astoņpadsmit, ir par jaunu. Bet, paskatoties uz citiem sarakstiem, var redzēt, ka ir nevis tikai padsmitgadnieki, bet arī vienkārši gados jaunāki kandidāti, kuriem ir 25 vai 26 gadi.

Cilvēki saka, ka jaunos vajag, bet, kad pienāk laiks vēlēšanām, vairs nevar saprast – viņi to tiešām grib vai ne?

– Esot jaunākajam partijā, nav grūti tikt sadzirdētam?

– Nekad nebija sajūtas, ka neesmu sadzirdēts. Bija mirkļi, kad pārrunājām kādu konkrētu tematu, un tad kāds visus maigi pieklusināja, lai man pajautātu, kā uz šo jautājumu skatās jaunietis.

Protams, ir lietas, kam piekrītu. Bet ir reizes, kad kaut ko redzu citādāk. Labs piemērs ir kaut vai tā pati reklamēšanās, publicitāte. Es redzu citas iespējas, kas ir saistošākas gados jaunākiem vēlētājiem.

– Pirms pievienojies partijai, kā jaunietis juties pārstāvēts domē?

– Ja man kaut ko vajadzēja, tad vienmēr bija iespēja sazvanīties ar kādu domes pārstāvi, lai visu vajadzīgo nokārtotu. Īpaši, ja runa bija par manu Eiropas klubu. To, ka jauniešos ieklausās, jūtu.

Bet nav tā, ka kāds prasa mūsu viedokli par kādu lēmumu. Man kā aktīvam jaunietim tā pietrūkst. Ceru, ka nākamajos četros gados tas mainīsies.

– Kas ir Eiropas klubs?

– Jau ļoti sen izveidots klubs manā skolā. Tur papildus apgūstam politiku, runājam par to, rīkojam erudīcijas konkursus un citas aktivitātes.

Šis gads mums bijis tik veiksmīgs, jo nupat atnāca ziņa, ka viss klubs ar 16 dalībniekiem lidosim uz Strasbūru. Piedalījāmies programmā “Eiropas Parlamenta vēstnieku skola”. Tur ar darbiem un apjomīgiem pasākumiem krājām punktus.

Prieks, ka viss darītais atmaksājās.

Kopīgi esam izstrādājuši projektu par Ventspils krustojumu uz Rīgas–Liepājas šosejas, kuru 20. jūnijā prezentēsim Cēsīs. Projekts ir par to, ka tas ir ļoti neveiksmīgi izbūvēts krustojums.

– Ko kluba kolēģi un citi vienaudži padomāja, uzzinot, ka kandidēsi vēlēšanās?

– Draugiem tas šķita kaut kas interesants. Mācīties kopā ar deputātu kandidātu ir netipiski. Bet viņi to uztvēra pozitīvi, arī izmantoja iespēju vairāk paust savus ierosinājumus.

Tos gan viņi man stāstīja ar cerību, ka mani ievēlēs (smejas). Bet nekas, idejas nodošu tālāk ievēlētajiem kolēģiem.

– Ko tad skolasbiedri rosināja?

– Skaļi tās idejas negribu teikt… Esmu diezgan māņticīgs, un man šķiet, ja pateikšu skaļi, tad tas nepiepildīsies. Pagaidām, lai vēl paliek pie manis.

– Iepriekš piedalījies arī Jauniešu Saeimā.

– Jā. Jauniešu Saeima aizsākās devītajā klasē, kad skolotāja par tādu projektu pastāstīja un pajautāja, vai neviens negrib piedalīties. Sākumā noraustījos, bet beigās piekritu. Uzrakstīju ideju par to, ka ar likumdošanu jācīnās pret vardarbīgu izturēšanos pret dzīvniekiem.

Manuprāt, ir jābūt konkrētam sodam – noteiktam ieslodzījuma laikam, nevis, ka kāds jau pēc pāris nedēļām vai mēnešiem tiek atbrīvots.

Vardarbība pret dzīvniekiem ir kaut kas vienkārši nepieņemams, jo radībiņas ir mazas. Cilvēki dzīvniekus sper, met, sit, un viņi neko pretim nevar izdarīt.

Pa šiem gadiem esmu novērojis, ka kopumā jauniešiem šis projekts vairs ne pārāk interesē. Es piedalījos divus gadus pēc kārtas. Pirmajā reizē bija ap 90 vienaudžu no 100, bet otrajā – nedaudz vairāk. Taču var just, ka aktivitāte mazinās.

Tomēr projekts ir ļoti noderīgs, jo var iepazīt visu reālo Saeimas darbību – kā notiek sēdes, kā pieņem lēmumus. Atliek tikai secināt, ka zūd interese par pašu politiku.

Skolās politiku māca, bet no saviem draugiem esmu dzirdējis izteicienus, ka politikā ir liela pēršanās.

Tāpēc neviens arī īpaši negrib iesaistīties ar politiku saistītās aktivitātēs.

Taču nav tā, ka viņi ir galīgi neaktīvi. Tie, kuri jau sasnieguši 18, iet vēlēt. Nu jau iepraktizējušies visādus politiskus jautājumus uzdot arī man. Citreiz kaut kam seko vairāk, citreiz mazāk. Bet ne vienmēr viss uzreiz ir skaidrs, tāpēc meklē vēl viedokļus.

Prieks, ka vienaudži man uzticas ar saviem jautājumiem!

– Kā jauniešus varētu motivēt vairāk interesēties par politiku?

– Lai jaunieši sekotu līdzi vismaz vietējai politikai, vajag veicināt viņu iesaisti lēmumos. Tās var būt gan aptaujas, gan tikšanās ar jauniešiem.

Piemēram, apspriešanās par vēja ģeneratoriem vairāk interesē pieaugušos, vecāka gadagājuma cilvēkus. Viņi pārmet, ka mums nerūp, neinteresējamies par tādiem svarīgiem jautājumiem. Bet mums varbūt ir citi jautājumi, kuri ir svarīgi mums, kurus gribam apspriest. Un tie, visticamāk, neinteresētu pārējās paaudzes.

– Tava amerikāņu skolotāja pajokoja, ka tu jau tagad sapņo kļūt par prezidentu. Cik daudz patiesības bija tajā jokā?

– Vienreiz stundā runājām par politiku, un viņa smejoties parādīja uz mani un teica, ka šeit sēž topošais valsts prezidents. Cerēsim, ka viņas vārdi piepildīsies, jo pašlaik tas noteikti ir kā mazais sapnis.

Protams, līdz tam tikt nav viegli, un tāda atbildība ir jānopelna, bet es labprāt kādreiz pamēģinātu iet tajā virzienā. Līdz tam gan vēl pamatīgi jāizaug!

– Dzīvo Gaviezē, bet mācies Grobiņā. Piekrīti izteicieniem, ka Grobiņai tiek viss, bet attālākiem laukiem nekas?

– Kā gaviezniekam jāsaka, ka Grobiņa turpat vien pāris kilometru attālumā ir. Neteiktu, ka mums izteikti kaut kā trūkst.

Piekristu gan, ka visu skatu bojā viens ceļš, kuru katru gadu lāpa un lāpa. Tā noteikti ir lielākā un sāpīgākā problēma. Protams, varētu arī sakārtot daudzdzīvokļu māju iekšpagalmus.

Bet tam, ka viss aiziet tikai Grobiņai, es nepiekrītu.

Novads mums tomēr ir milzīgs. Skaidrs, ka nav viegli visu sadalīt tā, lai visiem tiek vienādi. Man arī nemaz nešķiet, ka Grobiņai tiek tik daudz, kā cilvēki iedomājas.

Arī tur kaut kā pietrūkst. Piemēram, kārtīga kultūras centra. Tādā pilsētā kā Grobiņa tas būtu vajadzīgs.

Šīs vietas deficīts atspoguļojas arī pasākumos – vasaras ir pārpildītas ar visu, kas notiek ārā, bet ziemās nav tādas konkrētas vietas, kur sarīkot koncertus vai kino vakarus jauniešiem.

Ļoti daudzi gavieznieki mācās Grobiņā un pēc stundām paliek tur – iet uz pulciņiem, ārpusskolas aktivitātēm, treniņiem.

Ieguldījums Grobiņā ir ne tikai vietējiem, bet arī jauniešiem, kas tur mācās, lai gan dzīvo citos pagastos.

– Teici, ka priekšvēlēšanu laikā palīdzēja sportista disciplīna. Ar vieglatlētiku arī joprojām nodarbojies?

– Vairs ne. Pirms tam ar to nodarbojos septiņus gadus. Divas medaļas izcīnīju pat Latvijas čempionātos. Ieguvu otro un trešo vietu lodes grūšanas sacensībās.

To, kā nonācu tieši līdz lodes grūšanai, neatceros. Zinu tikai, ka, sākot iet uz treniņiem, treneri pamanīja, ka esmu diezgan masīvs. Tādiem jābūt lodes grūdējiem.

Viss sākās ar pildbumbas mešanu. Ar to aizbraucu uz pirmajām sacensībām un ieguvu 1. vietu. Tad bija āķis lūpā.

Man šajā sporta veidā veicās labi, pat ļoti. Bet tad ieguvu vairākas nepatīkamas traumas. Ilgstoši nācās gulēt uz gultas, tāpēc beigās atmetu ar roku, lai netraumētos vēl vairāk.

Tomēr tā joprojām tiešām ļoti pietrūkst.

– Tava mamma ir novada Kultūras pārvaldes vadītāja, viņa tevi iesaista kultūrā?

– Pats dziedu Gaviezes jauktajā ansamblī, Grobiņas jauktajā korī, skolas korī arī. Un, kad Gaviezē ir teātris, mēdzu iesaistīties arī tajā.

Kultūrā es esmu dziļi iekšā, un man tas patīk, no uzmanības nebaidos.

Protams, atceros, kā, pirmo reizi dziedot uz skatuves, trīcēja kājas, ļodzījās ceļi. Bija sajūta, it kā es šūpotos! Bet nu jau ir pierasts.

Spēlējot teātrī, gan lielākais uztraukums ir nevis par skatītājiem, bet gan par to, lai tekstu neaizmirstu. Vienmēr arī jāpiedomā, lai, nokāpjot no skatuves, izslēdzu mikrofonu. Tā ir liela atbildība.

Bet zinu, ka gribu turpināt dziedāt korī arī studiju laikā. Ticu, ka kāds no studentu koriem būs man piemērots. Tas man ir svarīgi, jo, kārtīgi izdziedoties, uzņemu pozitīvu lādiņu.

Citreiz, kad nejūtos labi un viss ir apnicis, ieslēdzu 2023. gada Dziesmu un deju svētku koru lielkoncertu “Tīrums. Dziesmas ceļš” un dziedu līdzi. Uzreiz jūtos labāk!

– Ko plāno studēt?

– Visticamāk, ka Latvijas Universitātē studēšu tiesību zinātni. Kad sāku domāt par nākotni, no sākuma gribēju mācīties par traumatologu. Šķita, ka tas varētu būt interesanti, forši. Bet ar laiku sapratu, ka man tomēr nemaz tik labi nepadodas ķīmija.

Sāku domāt, vai nebūs tā, ka aiziešu uz Rīgu to mācīties, bet pēc viena semestra būs jāpamet. Runā, ka pirmais pusgads ir ļoti intensīvs, pārbauda jau esošās zināšanas. Bija bail, ka tomēr tur neveiksies un nāksies ņemt studiju pārtraukumu. To nevēlos.

Bet tiesību zinātnes ir kaut kas tāds, kas mani interesē. Man patīk viss, kas saistīts ar likumdošanu. Tāpēc tagad mērķis ir iestāties augstskolā.

Vizītkarte

Adrians Pričins

• Dzimis 2007. gada 3. aprīlī.
• Šogad kandidēja Dienvidkurzemes novada pašvaldības vēlēšanās, ieņemot 8. vietu Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK sarakstā.
• Septembrī turpinās mācības Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas 12. klasē.
• Mīļākais mācību priekšmets ir sociālās zinības.
• Mamma Linda Pričina ir Dienvidkurzemes novada Kultūras pārvaldes vadītāja, bet tētis Aldis Pričins strādā ceļu būvē.
• Divreiz piedalījies Jauniešu Saeimā.
• Septiņus gadus nodarbojies ar lodes grūšanu.
• Vienreiz mūžā gribētu izlēkt ar izpletni.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.