Patricija Andersone Bunkas pagasta pārvaldes vadītājas amatā tika ievēlēta augusta beigās. Strādājot dzimtajā pagastā, viņas prioritātes ir skola, ceļi un kanalizācijas sakārtošana. “Rezultātu var sasniegt tikai sadarbojoties,” viņa uzskata. Un aicina bunceniekus savu sāpi vai kreņķi nepaust feisbukā, kur tāpat neviens nepalīdzēs, bet nākt uz pagasta pārvaldi.

P. Andersone, kura līdz šim bija Priekules novada domes Finanšu nodaļas vadītāja, aizvadītajā vasarā pieteicās konkursā uz pārvaldnieces amatu. “Galvenais ir tas, ka Bunka ir mans dzimtais pagasts. Tāpēc jutu, ka manis te trūkst. Domāju, ka varu šeit kaut ko izdarīt,” viņa skaidro savu motivāciju atstāt iepriekšējo darbu. Finanšu nodaļā nostrādājusi astoņus gadus. Jutusi, ka tur izdarīts viss, ko varēja.

Atzītai par labāko pretendenti no septiņiem, P. Andersonei ceļš uz jauno amatu tomēr nebija gluds. Seši novada domes deputāti balsoja pret viņas kandidatūru, uzskatot, ka veidojas interešu konflikts, ja pagasta pārvaldniecei ir kopdzīve ar pašvaldības izpilddirektoru Andri Razmu, kura tiešā pakļautībā viņa strādā. “Pirmajās darba nedēļās jau bija opozīcijas deputātu sadoti jautājumi par visādām saimnieciskām lietām. Atbildēju, esmu ar viņiem izrunājusies. Domāju, ka deputāti ir sapratuši, ka es te esmu nākusi kaut ko izdarīt, nevis fantazēt. Šobrīd nekādas personīgas lietas netiek cilātas un jautātas. Man par tādām arī nav laika domāt. Intrigas mani neinteresē,” atzīst P. Andersone.

Iepriekšējais Bunkas pārvaldnieks Edgars Dargužis no amata atkāpās ar rūgtumu, jo uzskatīja, ka Priekules novada dome neatbalsta viņa ieceres. “Tajā ziņā ir viegli strādāt, jo Edgars te visus savus spēkus ielicis, un visas lielās lietas jau ir sakārtotas – ūdenssaimniecība, apgaismojums, izremontētas pašvaldības telpas. Man atliek to uzturēt. Palikuši tādi nieki, kas jāpadara,” vērtē jaunā pārvaldniece.

Viņasprāt, pagastā vairāk notiek darbs ar cilvēkiem, saimniecisko dzīvi, daudzkas jauns jāapgūst. Finanšu nodaļā bijuši tikai cipari. “Smejos, ka šeit stresa ir tik, cik es pati sev sataisu. Nav citu stresā jādzīvo. Gribējās saimniekot tā, kā pa mājām. Un šī sajūta ir piepildījusies. Pārvaldes darbinieki mani ļoti labi uzņēma. Cilvēki, ar kuriem esmu tikusies, ir priecīgi, ka šeit ir savējais, nevis kāds svešs,” saka P. Andersone.

Pagastā ir mazāk nekā deviņsimt iedzīvotāju. Lielu uzņēmumu uz vietas nav, un daudzi buncenieki brauc strādāt uz Liepāju, Grobiņu, kur nu katrs atradis darbu. Zemnieku gan ir daudz. “Lielie pārsvarā paspēja ražu novākt. Bet ir, kam palika labība uz lauka. Citi saka, ka tas neesot kritiski, jo ir lopbarības graudu ietaupījumi. Daudzi nevarēja ziemājus iesēt, bet cits priecājas, ka neiesēja, jo tāpat būtu zemē sapuvuši,” zina stāstīt P. Andersone.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 24. novembra numurā.

#kvards-20171124-06#