Lāčplēša dienā Aizvīķu parkā ar lāpām, svecītēm un sarkanbaltsarkanām lentēm pie krūtīm, ar mierīgām, nopietnām sejām, kurās ik pa brīdim pazibēja pa smaidam, pulcējās ne mazums ļaužu. Lielākoties Priekules novada skolēni. Viņi devās gājienā, lai godinātu tos, kas par Latvijas brīvību bija gatavi atdot dzīvību.

Lāpu gājiena dalībniekus, kas garā rindā devās uz parka pusi, pie pirmās piemiņas vietas sagaidīja un uzrunāja aktieris Jānis Dreiblats. Tērpies karavīra šinelī un cepurē, viņš aicināja godināt tos, kas kopuši Aizvīķu mežaparku četrās paaudzēs. Mežaparks bijis ne tikai vieta, kur rīkot talkas un pulcēties, kara laikā tas arī pasargājis daudzus karavīrus no ienaidniekiem, stāstīja aktieris. Aizvīķu mežs piedzīvojis gan karus, gan kritušos. Tāpat tika novēlēts turēt svētu to, kas bijis svarīgs mūsu senčiem.

Nākamajā pieturas vietā sanākušajiem tika stāstīts par vienu no leģendām, kas vēsta par Latvijas karoga rašanos. Senos laikos kaujā ievainots karavīrs noguldīts uz balta palaga. Tā malas no asinīm kļuvušas sarkanas, bet vidus, kur gulējis cīnītājs, palicis balts. Skolēni ar lielu interesi klausījās arī stāstā par laiku, kad Latvija vēl nebija brīva, bet tādi paši jauni cilvēki 11. un 18. novembrī uzdrošinājušies stabu galos slepus uzvilkt Latvijas karogu un vēlāk par to ielikti cietumā. Valsts himnai skanot, ar karoga pacelšanu mastā tika godināta arī šo ļaužu piemiņa. “Lai karogs plīvotu mūžīgi mūžos!” sauca piemiņas pasākuma vadītājs.

Egona Zīverta foto
Lāpu gājienu kopā ar jaunsargiem atklāj Gramzdas pamatskolas direktors Henrijs Ķeružis. 

Dažs nopietnāks, dažs ar jautru smaidu brida pa meža taku, lai dziedātu Latvijas himnu un ieklausītos vēstures stāstos.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 12. novembra numurā.
 #kvards-20111112-06#