Saskaita arvien vairāk apmeklētāju

Dienvidkurzemes novadā ir daudz dabas taku, mežaparku, kas veidoti jau sen, tā ka pēc novadu reformas atlika tos vai nu uzlabot, vai atjaunot, ar kādiem papildinājumiem padarīt interesantākus apmeklētājiem.

Protams, arī radīt jaunus piedāvājumus.

Dienvidkurzemes novada tūrisma centra eksperts Raimonds Reinis par vienām no pirmajām takām min tās, kas Bernātu dabas parkā.

“Novadā pavisam ir ap 30 pārgājienu un pastaigu maršrutu, uz kuriem aicinām cilvēkus,”

saka tūrisma speciālists.

“Neilgi pirms novadu reformas mēs Grobiņas novadā radījām pārgājienu maršrutus, kuri nav gluži dabas takas. Sadarbībā ar organizāciju “To hike”, kas organizē pārgājienus, izveidojām vairākus marķētus maršrutus, ko var lejuplādēt telefonā un pulksteņos.

Projekts sakrita ar kovida laiku, un cilvēki jauno iespēju daudz izmantoja; to mēs redzējām pēc lejuplāžu skaita,”

turpina R. Reinis.

Jaunas takas šobrīd Dienvidkurzemē neveido, taču ir uzsākts projekts “Zaļais ceļš”. Tas vedīs no Liepājas līdz Pāvilostai pa bijušo dzelzceļa līniju.

Galarezultāts būšot redzams 2025. gada vasarā – 40 kilometru garš maršruts gājējiem un velosipēdistiem.

Tajā uzstādīs norādes, informatīvus stendus un (uzmanību!) arī uzcels namiņu, kurā varēs pārlaist nakti. Turklāt palikt tur varēs visu cauru gadu, jo nebūs jāsalst; iebūvēs krāsniņu, ko varēs iekurt.

Ideja esot noskatīta Skandināvijā, kur šādas īslaicīgas atpūtas vietas esot populāras.

Novada pārziņā esošās dabas takas veidotas lielākoties par Eiropas Savienības projektu līdzekļiem, bet to kopšana, uzturēšana ir pašvaldības ziņā.

Komunālā pārvalde gādā, lai no takām laikus būtu noņemts apaugums, saremontēti tiltiņi, soli, rotaļu ierīces un citi vides objekti.

Savukārt tūrisma centrs nodrošina informāciju – stendus un norādes.

Takās cilvēku esot ar katru gadu arvien vairāk. Tendence, kas sākās kovida laikā, kad ļaudis rāvās atpūsties dabā, tikai pieņemoties spēkā. Par to liecina gan novērotais, gan arī skaitītāju dati.

“Mums dažādās vietās – Ālandes upes takā, Cīravas mežaparkā, Bernātu dabas takā, Embūtes skatu tornī, pie Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupām un Pāvilostas promenādē – ir uzstādīti elektroniskie skaitītāji.

Sensori reaģē, kolīdz cilvēks aiziet garām, un piefiksē apmeklētāju. Tāpēc zinām, kur viņu skaits aug, bet kur iet mazumā,”

atklāj R. Reinis.

Pagājušā gada līderes ir Pāvilostas promenāde ar 52 000 apmeklētājiem, Grobiņas pilsdrupas apskatīja ap 33 000 cilvēku.

Blakus esošajā Ālandes takā gan gājēju skaits krities, pērn to izsataigāja16 000–17 000 cilvēku.

“Jaunajos projektos jau uzreiz iekļauj apmeklētāju skaitītāju, tā ka drīz vien kļūst zināms, cik pieprasīts ir objekts,” saka R. Reinis.

Viņš aicina un piekodina reizē, lai apmeklētāji izvēlas savām spējām atbilstošus maršrutus.

Vispirms iepazīstas ar aprakstu, lai saprastu, vai maršruts viegls vai grūts, ir vai nav izbraucams ar bērnu ratiņiem, vai ir spēļu vietas bērniem u.tml. Lai iešana sagādā prieku, nevis nomoka.

Maršrutu apraksti ir novada tūrisma lapā internetā, tāpat dabas taku ceļvedī, kas pieejams tūrisma centrā. Tas ir arī lasāms Kurzemes plānošanas reģiona interneta vietnē.

Pēdo, lai neierūsētu

Liepājniekam Normundam Ošeniekam ar dzīvesbiedri Ievu aktīvās atpūtas maršrutu saraksts ir bagātīgs – gan ārzemes, gan Latvija; gan pārgājieni, gan velo un laivošanas maršruti.

Kurzemē viņiem patīk iet gar jūru. Jau nogājuši līdz Kolkai, bet sāka no Krievijas robežas, tad cauri Lietuvai. Tāpat pēdojuši gar Rīvas upi un pa Dunikas purvu.

“Iešanas stimuls ir vēlēšanās saglabāt labu veselību.

Lai neierūsētu, neapaugtu ar sūnu un ķermenis nesāktu sāpēt, ir jākustas. Turklāt ejot var izbaudīt skaistumu, kas apkārt. Un to jau nevar vārdos aprakstīt… ”

Normunds atklāj, ka katrs pārgājiens esot arī pārbaudījums pašam.

Viņam labi atmiņā pirmā reize – gājiens gar jūru no Lietuvas uz Liepāju. Viens, ka nebija pieradis iet, bet otrs, ka neveiksmīgi uzvilka nepiemērotus apavus. Pirksti cietuši nopietni, un pēdējie kilometri sagādājuši īstas mocības.

“Reiz maršrutu gāju vienatnē, jo Ieva jau bija to nogājusi. Augustā – no Pāvilostas līdz Liepājai. Tā bija aizpagājušās vasaras karstākā diena.

Ļoti slāpa, dzeramais man beidzās jau pa ceļam, un, kad pie Liepājas pludmalē ieraudzīju cilvēkus, gāju viņiem prasīt ūdeni,”

Normunds ir atklāts.

Viņa pieredze liecina: ja ir paņemts līdzi, ko iekost, un pietiekami ūdens, tad jau galvenais esot.

Nu, vēl fotoaparāts. Liepājnieks pārgājienos vienmēr fotografē, jo tāds viņa aicinājums. Izkopis spēju saskatīt skaisto un par to priecāties, tā ka rada krāšņas dabas attēlu galerijas.

Vai nepieciešamas maršrutā iekārtotas atpūtas vietas? Jā, vienmēr esot patīkami pa ceļam ieraudzīt galdu un solu, tur var uztaisīt pārtraukumu, apēst sviestmaizi.

Taču bez šādām atpūtas vietām var arī iztikt. Svarīgāks par to ir pats veicamais maršruts.

“Mēs šopavasar piedzīvojām vilšanos, kad gribējām ar divriteņiem apbraukt apkārt Durbes ezeram.

It kā tur esot velotaka, taču nekādas kartes nav.

Tā nu arī necik tālu netikām, nobraucām tikai kādus 12 kilometrus. Un vēl nosalām, jo diena, kaut saulaina, tomēr bija auksta,” šīs sajūtas dabā gājēji gan drīz aizmirsīs.

Viņi pošas lidojumam uz Spānijas salu Maljorku, kur plāno noiet 130 kilometru. Protams, arī turpinās pārgājienus gar Baltijas jūru.

Iet ar kolēģiem un suņiem

“Šur un tur ir staigāts – gan ar ģimeni, gan kolēģiem un domubiedriem,” saka medzeniece Inguna Otaņķe.

Viņa pastāsta ģimenes pārgājienu, kas Vērgalē izvērtās par mazu piedzīvojumu. Izgājuši vietā, kurā nepavisam nedomāja, kaut arī sekojuši zīmēm.

“Apmaldījāmies, bet bija jautri. Visiem patika,”

Inguna smejas.

Pa Cīravas mažaparku viņa staigājusi kopā ar suņiem. Šāda iespēja viņas ģimenei ļoti svarīga, jo dresētos suņus bieži un uz daudzām vietām ved sev līdzi. Ja nonāktu vietā, kurā suņus vest aizliegts, visdrīzāk, arī Inguna tur neietu. Ir pastaigu takas, kurās nav atļauts iet ar mājas mīluļiem.

Suņu saimniece zina, ka vairākās takās suņus neved, bet, piemēram, Grobiņā, gar Ālandi, var labi ar tiem izstaigāties. Šī vieta viņai patīk.

Uz jautājumu, kāpēc viņa iet pa ierīkotām pastaigu takām, atbild, ka ir kas citādāks, interesantāks nekā ierastie ikdienas maršruti mājas apkārtnē, kas iepazīta visos sīkumos.

“Kad ar kolēģiem gājām Kazdangas takā, ar mums kopā bija gide. Pastāstīja daudz interesanta, un tas bija papildu ieguvums.

Uzzinājām par kokiem, par iemītniekiem, bija interesanti,”

Inguna atceras.

No viņas darbavietas liela grupa cilvēku gāja arī no Pāvilostas līdz Ziemupei, nākamajā gadā – Jūrtakas posmu no Ziemupes līdz Karostai.

Bērniem vienmēr interesē vides objekti pastaigu maršrutā. Piemēram, Skaņajā takā Cīravā viņiem patīk uzstādītie mūzikas instrumenti.

“Novadā ir daudz laba, ko redzēt un piedzīvot dabā, tikai – jādodas,” aicina Inguna Otaņķe.

Plānā pārgājiens ap Liepājas ezeru

Aigars un Kristīne Kārkliņi ir pieredzējuši gājēji. Aigars atzīstas, ka pat neatceras, kurā gadā abi devušies savā pirmajā pārgājienā, bet toreiz tuvojusies vasara un kopā pārdomājuši atvaļinājumu plānus, kad apsprieduši, ka gribētos kaut ko pie dabas, ar nakšņošanu teltīs un maltīti uz ugunskura.

Tā arī radusies ideja par pārgājienu gar jūras krastu, un kopā pāris piecās dienās nogājis pa Kurzemes jūrmalu no Liepājas līdz Mazirbei.

“Tad mums arī bija āķis lūpā, un tālāk jau esam gājuši pārgājienos visai regulāri,”

viņš stāsta.

Kārkliņi arī ikdienā daudz staigā ar suni, kas regulāri jāved pastaigās, tāpat brīvdienās mēdz iziet garākus maršrutus 10–20 kilometru garumā. Bet viņu ierastais pārgājienu maršruts parasti ir 40–70 kilometri.

Vienreiz gadā noteikti abi iet kopā kompānijā ar draudzeni no Skrundas un draugu no Siguldas.

“Mums četriem ir viena fiziskā sagatavotība, cits citu labu papildinām pārgājienos,” Aigars padalās ar pieredzi.

Viņš stāsta, ka nav īsti nozīmes, cik daudz cilvēku iet kopā pārgājienā, taču ir svarīgi, lai visi ir ar viena līmeņa sagatavotību. Nav patīkami, ja starp grupas biedriem ir kāds, kurš nevar tikt līdzi, jo tad arī pārējiem ir pasmagi.

“Svarīgi, lai visiem der izvēlētais pārgājiena modelis,”

piekodina liepājnieks.

Pērn augustā aizgājuši četratā no Liepājas līdz Pāvilostai, tur paballējušies un tad braukuši mājup.

“Šogad plānojam pārgājienu apkārt Liepājas ezeram, tie ir kādi 60 kilometri, mums optimāls maršruts,” Aigars padalās.

Aigaram ir pieredze gan pašam plānot maršrutu un pētīt pēc tam, kā kartē rakstītais izskatās dzīvē, gan arī izvēlēties organizatoru ieteiktos maršrutus, kuru mūspusē netrūkst.

“Mēs savus maršrutus plānojam tepat ap Liepāju vai citviet gar civilizāciju, lai vajadzības gadījumā var tikt pie palīdzības,” Aigars padalās pieredzē.

Viņam patīk iet gan gar jūru, gan pa iekšzemes ceļiem, bet tādos galīgi nezināmos brikšņos līduši gan neesot.

Citiem, kas šogad nolēmuši iet savā pirmajā pārgājienā, viņš iesaka sākt ar mazām distancēm – teiksim 15 kilometriem, tad pamazām kāpināt kilometru skaitu.

“Kustēšanās noteikti pozitīvi ietekmē gan organisma fizisko formu, gan cilvēka mentālo stāvokli, tas ir pierādīts,”

Aigars teic.

Viņš uzskata, ka iesācējiem noteikti noderēs iezīmētas pārgājienu trases, ko kāds jau ir izgājis, tas noteikti ir labāk, nekā mesties nezināmajā bez pieredzes.

Kādā kompānijā, cik lielā pulciņā iet, tas jau gaumes jautājums, bet, garākā pārgājienā ejot, dažādus ieteikumus gan vajag palasīt vai pieredzējušiem gājējiem pavaicāt, jo ceļš – tas ir pārbaudījums.

Sakārtot galvu un iepazīt ķermeni

Aigara sliktākā pieredze pārgājienā bijusi viens no pirmajiem gājieniem, vēl pirms Kurzemes jūrmalas pārgājiena, kad sadomājuši aiziet no Liepājas uz Sventāju.

“Likās, ka nav tālu, kādi 65 kilometri, laiks nebija pārāk karsts, un šķita, ka ūdeni daudz līdzi nevajag ņemt,”

Aigars pastāsta vislielāko kļūdu.

Ūdens beidzies pusceļā, kad apkārt arī vairs nav bijis daudz apdzīvotu vietu un gandrīz nekādu iespēju tikt pie dzeramā. Tad nu vairāk nekā 7 stundas nācies iet nedzērušam.

“Pārgājiens muskuļiem ir slodze, muskuļi atrodas nemitīgā tonusā, un tiem nepieciešama dzesēšana. Ja nevar atjaunot šķidruma krājumus, organisms izmanto visas rezerves līdz pēdējam. Atceros, ka mute bija izkaltusi, vēl vairākas stundas galā mani mocīja drudzis, kamēr organisms atjaunojās pēc šīm slāpēm,” Aigars atceras.

Viņš stāsta, ka šādi kļūda viņam palīdzējusi saprast daudz ko par savu ķermeni un tādas cilvēka fiziskas varēšanas līmenis noteikti ir pārbaudāms pārgājienā.

Vēl arī Kārkliņiem patīk tā pārgājiena sajūta, kad gājējs saplūst ar dabu, sazemējas un kļūst par daļu no tās, tieši tas ejot ir visforšākais.

Par vēl kādu nozīmīgu pieredzi Aigars sauc pirmo 100 kilometru pārgājienu lietuviešu organizētajā ciklā “TrekTours”, kas notika Liepājas apkārtnē.

To ar Kristīni jau gājuši ar zināmu pieredzi, zinājuši kā plānot pauzes muskuļu pastaipīšanai un spēka rezervju atjaunošanai, taču tik un tā, fiziski tas bijis milzu pārbaudījums.

“Ar nākamajiem simtniekiem to vairs nevar salīdzināt, bet pirmais ir pirmais,”

Aigars smej.

Viņš neslēpj, ka šis pārgājiens viņam palīdzējis saprast, cik cilvēks var būt mentāli spēcīgs, jo pēdējos 30 kilometrus gājis, burtiski savu organismu pierunājot iet.

“Pēc noietajiem 70 kilometriem manas kājas bija tulznās no vienas vietas un fiziski es biju beigts, bet ar prātu sevi piespiedu turpināt ceļu, motivēju un dzinu uz priekšu.

Iedomājies, es ar galvu sevi uzturēju kustēties spējīgu vēl gandrīz pilnu darba dienu!”

liepājnieks atceras.

Viņš uzsver, ka pārgājieni tieši tāpēc ir tik dziedinoši, ka uz ceļa ir brīži, kad jāspēj koncentrēties galvenajam uzdevumam, tur nav vietas domām, kas var novest no mērķa.

Sevis iepazīšana gan fiziski, gan mentāli pārgājienā noteikti notiek.

“Pie šādām grūtībām nāk tie dēmoni ārā, bez tā nevar,” viņš stāsta.

Tāpēc vislabāk viņam patīk iet kopā ar sievu, jo viņi lieliski pazīst viens otru un arī viņa dēmonus, zina, kad jāļauj ceļabiedram paklusēt, kad jāuzmundrina ar kādu joku.

Trūkst apļveida taku

Kristaps Kiziks, pārgājienu vadītājs, gids

Dabas taku Latvijā ir daudz, tomēr garuma ziņā tās lielākoties ir vienādas, proti, plānotas iesācējiem. Pārsvarā tās ir līdz piecu kilometru garas un paredzētas ģimenēm ar pirmsskolas vecuma bērniem.

Bērnam būtu jāspēj noiet tik daudz kilometru, cik viņš pats ir vecs. To arī ņemam vērā, domājot, kādām jābūt dabas takām.

Cilvēki parasti sāk ar laipām, taciņām, pēc tam jau vēlas doties garākos pārgājienos.

Latvijā trūkst apļveida pārgājiena maršrutu, kas garāki par 5 km, – šādas 15 km garas takas ir vien dažas.

Tad seko, piemēram, Jūrtaka, kas Latvijas teritorijā ir simtiem kilometru garumā un kuras izstaigāšanai vajadzīgs aptuveni mēnesis.

Pieprasījums dabas takās pavadīt vismaz četras līdz astoņas stundas noteikti ir. Latvijā ir aptuveni 30 tūkstoši aktīvu dabā gājēju, kas meklē un paši plāno pārgājienus.

Apļveida takas acīmredzot nav tik vienkārši ierīkojamas, tas prasa ļoti rūpīgu plānošanu.

Vispirms tam nepieciešama ieinteresētība, svarīgi, cik katrs takas ierīkotājs ir aktīvs un spēj komunicēt ar Dabas aizsardzības pārvaldi, “Latvijas Valsts mežiem”, kā arī zemes īpašniekiem.

Cilvēku vēlmes ir atšķirīgas, vieni vēlas pārgājiena laikā redzēt jūru, citi ne. Liepājas pusē apļveida takā varētu iekļaut gan jūru, gan mežu, gan arī kādu upi.

Parasti aktīvākie gājēji ir bez transporta, līdz ar to viņiem jābūt iespējai līdz maršruta sākumam nokļūt ar sabiedrisko transportu. Tāpēc būtu labi, ja taka sākas un beidzas sabiedriskā transporta pieturā, kurā autobuss piestāj ne tikai reizi dienā.

Ja pārgājiena maršrutā iekļauti interesanti objekti, piemēram, skaists dižakmens, tad nevajag pie tā taisīt stāvlaukumu. Jāplāno tā, lai pārgājiena dalībnieks līdz dižakmenim nonāk pēc noieta krietna ceļa posma.

Arī skatu torņiem jābūt pārgājiena noslēguma posmā, nevis pie stāvlaukuma – tā cilvēkiem būs interesantāk, viņi pārgājienā patērēs vairāk laika un dabā mazāk ienesīs atkritumus.

Uzziņai

Pārgājienu maršruti Dienvidkurzemē:

• Bārta–Ķīburi – 16 km, 4–7 h, grants ceļi, bezceļi, nemarķētas meža takas;
• Virga–Mazkalēti – 14,6–23,6 km, 3–7 h, grants ceļi;
• Grobiņa–Godiņu piedzīvojumu platforma – ap 15 km, 3–5 h pa bijušo Liepājas–Ventspils dzelzceļa līniju;
• Mazkalēti–Bārta – 18 km, 4– 7h pa grants ceļiem un meža takām;
• atpūtas bāze “Ods”–Ķīburi – 15 km, 4–5 h, grants ceļi, bezceļi, nemarķētas meža takas;
• Ziemupes pārgājienu taka – 12 km, ap 3 h, grantēts ceļš, meža celiņi, iestaigātas taciņas, smilšaina pludmale, ūdens periodā jāšķērso mazas upītes;
• Rucavas rakstu taka – līdz 5 km, bruģēta ietve, asfalts, grants ceļš;
• Embūtes dabas parks – 3 km, 1,5–2 h, iestaigāta taka, kāpnes;
• Volzbaha pastaigu taka – 0,6 km, 15 min.;
• Aizvīķu parks – 4 km, 1,5–2 h;
• Lielbātas avota pastaigu taka – 1,2 km, 30 min.;
• Priekules priediens – 3 km, 1–1,5 h, iestaigāta taka;
• Gramzdas mežaparks – 2 km, 0,5–1 h;
• Valta birzs – 1,5 km, 1 h, grants segums un iestaigāta taka;
• Kalētu mežaparks “Priediens” – 1 vai 2,5 km, 1,5 h, iestaigāta taka un grants/ šķembu segums;
• dabas taka “Rīvas loki” – 8 km, 2,5 h, neskarta daba ar šķēršļiem;
• dabas takas “Dvēseles veldzes dārzā” – pielāgotas vājredzīgajiem un neredzīgajiem;
• Pāvilostas pludmales taka – 3 km, 45 min., koka laipas un liedags;
• Papes ezera taka – 32 vai 36 km, 8–9 h, iestaigāta taka, meža ceļš, grants ceļš;
• dabas procesu taka Papē – 9,1 km, 4,5–5 h, zemes ceļš, dēļu laipa, pludmale;
• Ālandes upes dabas taka – 2,6 km, 1 h, dēļu laipas, grants/šķembu segums;
• Sventājas ielejas pastaigu taka – 2,3 km, 1 h, zemes ceļš, iemītas takas;
• Bernātu dabas parka 7 izziņas takas – garākā 1,4 km;
• Pūsēnu kalna taka – 1,2 km, 0,5 h, kāpnes un iestaigāta taka;
• pārgājieni Aizputes Misiņkalnā – takas no 1,4 līdz 3,2 km;
• Aizputes mākslas parks – ekskursijas garums 1 h;
• Durbes pilskalna taka – gar pilskalnu un Durbes dīķi;
• pārgājieni Cīravas mežaparkā – takas no 410 m līdz 1,5 km;
• Kazdangas parka pārgājiens – dažāda garuma takas;
• Mežtakas posms 111 km garumā Gramzda–Priekule–Kalvene–Aizpute– Snēpele;
• Jūrtakas posms 120 km garumā sešos posmos no Nidas līdz Sakas pagasta robežai.

Avots: Dienvidkurzemes tūrisms

Es domāju tā: Kas jums saistās ar vārdu “pārgājiens”?

Tamāra Volkova – pensionāre:

– Dziesmas, jautrība, ugunskurs, izpalīdzēšana cits citam. Būt kopā ar draugiem dabā. To visu atceros, domājot par savu skolas laiku. Toreiz bieži ar klases biedriem devāmies pārgājienos. Līdzi nāca arī skolotāji. Pēc skolas beigšanas pārgājienos vairs neesmu gājusi, jo tad bija bērns, ģimene.

Inga Bļinova – strādā:

– Iet pastaigāties, iet dabā. Atdot savu enerģiju un vienlaikus to saņemt no dabas. Kaut kādos speciāli organizētos pārgājienos nepiedalos. Eju pa kāpām, gar jūras krastu. Tālāk no civilizācijas un tuvāk dabai. Ziemā nestaigāju, siltā laikā gan. Staigājam kopā ar vīru un vīramāti.

Iveta Stivriņa – pedagoģe:

– Staigāšana kājām garus gabalus, ugunskurs, gulēšana teltī. Tā tas bija agrāk. Tagad garās pastaigās pat līdz 20 kilometriem vienā reizē dodos ar mazbērnu un viņa mammu. Parasti staigājam gar jūru. Tā ir laba iespēja izkustēties un arī sarunāties. Tādas sarunas nav iespējams nekur citur un citos satikšanās brīžos. Staigājot nevar skatīties telefonā.

Iluta Zubareva – liepājniece:

– Kopā ar labu kompāniju došanās ceļojumā. Jauni iespaidi, piedzīvojumi, pārbaudījumi, jo jaunībā viss bija brīnišķīgs un viss sniedza vienīgi labas emocijas. Pati pēdējo reizi gāju pārgājienā pa dabas takām Gaujas Nacionālajā parkā pirms gadiem pieciem. Tur ir tik skaisti! Meži, upe, klintis. Šī bagātība ir jābauda.

Annija Vētra-Tērauda – Liepājas vēstnese:

– Pašu vai kāda organizatora rīkots gājiens dabā. Mana personīgā pārgājienu pieredze vairāk saistās ar iešanu kalnos. Tas ir laiks sev, pārdomām un personīgo fizisko spēju pārbaudījums. Vīram ļoti patīk tādi pārgājieni, kas saistīti ar ikdienā pierastās komforta zonas robežu pārkāpšanu. Piemēram, nakšņošana mežā, teltī. Kad paaugsies bērns, tad viņam pievienošos!