Cenšoties izaudzēt mūsu klimatiskajiem apstākļiem piemērotas šķirnes, ilgus gadus vīnogu selekcijai veltījis bioloģisko zinātņu doktors Gunvaldis Vēsmiņš, kurš darbojas Cīravas pagasta saimniecībā “Vīnkoki”. Paralēli tam viņš audzē arī valriekstu kokus un kizilus, kam dzimtene ir Tālie Austrumi. Šoruden sarkano ogu krūmi pārsteiguši pat kopēju, dāvinot tam nepieredzēti bagātīgu ražu.

“Tas, kas noticis šoruden, ir neticami. Zari izskatās gluži kā nokrāsoti sarkani, aiz tiem pat lapas nav saskatāmas. Astoņus kilogramus ogu no viena krūma ievācām,” saka pieredzējušais selekcionārs. Prieks par to jo vairāk tādēļ, ka kizilu ziedēšanas laikā, kas notika martā, uznācis sals un pat uzkritis sniegs. “Es, protams, zināju, ka kizili ir aukstumizturīgi, taču nebiju domājis, ka tie spēj četras naktis pēc kārtas izturēt tik zemas temperatūras, jo dažās naktīs gaisa temperatūra noslīdēja līdz -5 grādu atzīmei. Es ziedošos kokus centos paglābt, purināju sniegu nost no zariem, bet tas sasniga atkal, un es neko nespēju izmainīt,” viņš atceras, piebilstot, ka aukstuma vilnis Cīravu piemeklējis vēl arī aprīlī. tāpēc viņš ne uz kādu ražu vairs cerības neesot lolojis. Taču vēlāk izrādījies, ka dzeltenie ziedi godam izturējuši šo ilgstošo, ekstrēmo pārbaudījumu un neesot nobiruši. Tiklīdz atkal kļuvis siltāks, tos bariem apmeklējušas bites. Medus vācējām kizils esot pirmā barība, jo tik agri vēl nezied pat pūpoli. Arī no šī viedokļa kizils ir vērtīgs augs.

13 gadus audzējot kizilus, zinātnieks pārliecinājies par to augļu vērtību. Sarkanās ogas bagātas ar askorbīnskābi, ābolskābi, citronskābi un citām skābēm. Pētījumi parādījuši, ka tās satur arī tā dēvētos P savienojumus, kas, nonākot kontaktā ar vitamīnu C, pastiprinot viens otra iedarbību un tādējādi veicinot cilvēkiem sirds slimību ārstēšanu. Ogas spējot palīdzēt arī tiem, kas sirgst ar cukura diabētu. Tagad, kad koki pilni ogu, pie G.Vēsmiņa ierodoties gan piederīgie, gan draugi, gan paziņas, kam ir veselības problēmas vai kuriem vienkārši garšojot sarkanās, ķiršiem līdzīgās ogas, kas ienākas, kad citu ogu vairs nav. Kizilu ražu neēd arī strazdi, jo šajā laikā tie jau pošas lidojumam uz dienvidiem.

“Kad ogas nogatavojas, tās kļūst saldas. Mēs no kizila vārām ievārījumu, spiežam sulu, gatavojam kompotus. Lai atdalītu kauliņus, ogas jāievāc, pirms tās vēl nav pilnīgi ienākušās. Vēlāk kauliņi atdalās slikti,” pamācīja dārzkopis. Selekcionārs pastāstīja, ka Maskavā ilgus gadus kizila izpētei, sadarbojoties ar ārstiem, veltījusi profesore un zinātņu doktore Svetlana Kļimenko. Pateicoties viņas darbam, sala izturīgākie šo augu genotipi izplatīti Ukrainā, savairoti, un tagad visā valsts teritorijā kizils jau esot ietverts augļkopības sarakstā un tiekot audzēts medicīnisko preparātu ražošanas vajadzībām, arī diabēta ārstēšanai.

“Arī Latvijā būtu iespējams to darīt,” spriež cīravnieks. Sirmo zinātnieku sarūgtinot tas, ka neviens mūsu valstī negribot ar kizila ieviešanu nodarboties. Cilvēki, kam vajadzētu ar to nodarboties, esot inerti un neticot, ka tas var izrādīties noderīgi. Bet tikmēr citas zemes mums aizsteidzas priekšā. G.Vēsmiņa dārzā “Vīnkalnos” augot un ražojot septiņi sala izturīgi un atšķirīgi kizila genotipi. Savu audzējumu un pieredzi viņš esot piedāvājis Augļkopēju asociācijas vadītājiem, teicis, ka pats jau ir gados, jo sasniedzis jau astoto gadu desmitu, tādēļ reizumis pietrūkstot spēka, bet ar šo lietu lieliski varētu nodarboties kāds gados jaunāks cilvēks. Tomēr atsaucību neesot sagaidījis. “Nē, nē, mums kizils nav vajadzīgs,” tur atteikuši.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

“Fantastiska raža. Zari šoruden ir pilni ar sarkanām ogām,” par kizilu devumu priecājas bioloģisko zinātņu doktors, cīravnieks Gunvaldis Vēsmiņš.