Kazdangas pagasta pansionāta
“Rokaiži” 92 gadus vecās iemītnieces Austras Lejas pūrā dzīves gaitā
ir iekrātas trīs dzejas grāmatas. Vairāk gan dzejas rindu netapšot, bet jau
uzrakstītās viņa spēj deklamēt bez jebkādas aizķeršanās.

“Dzeju es jau no bērnības kaut kā kleķēju,” aizrautīgi iesāk stāstīt Austra. Bet pašu dzejas
radīšanas procesu tik vienkārši paskaidrot neesot iespējams. “Kaut ko
kādreiz sadzird vai saredz, un tad mēģina pantos iegrožot. Ja tūliņ
nepieraksta, tad tā arī izgaist no prāta. Tā ķellēju, kad jau biju mazs
meitēns, bet tad jau neviens neņēma to par pilnu.” Pēcāk gan šai radošajai
nodarbei ir pievērsta lielāka uzmanība un rūpes. Pavisam izdoti trīs dzejas
krājumi – “Sapņi”, “Vairāk laba” un “Lauka ziedi māla
vāzē”.

Jau kopš bērnības sieviete ir bijusi tuvredzīga. Bet pēdējo gadu laikā
redze ir pasliktinājusies tiktāl, ka dzeju pašai rakstīt vairs neizdodas.
“Man ir trīs grāmatas. Vairāk nav, un vairāk nebūs,” viņa saka.
Pēdējās pierakstītās dzejas rindas viņa diktējusi kādai sievietei Kalētos.
“Pati es nevaru, un nav, kas man pieraksta.”

Lielu atzinību par radošo darbu Austra gan neesot saņēmusi. Vairākas
reizes viņas dzejoļi publicēti pagasta, novada avīzēs. Arī apkārtnes
bibliotēkās viņas dzejas grāmatas ir zināmas. Katru gadu sievieti sveikt
dzimšanas dienā ierodas Kalētu sociālās darbinieces.

Ievērojamā mūža garumā ir piedzīvots daudz, bet nekā no tā sieviete
nenožēlo. “Var jau iedomāties, ka tad varēja darīt tā un šitā, bet tas jau
sen ir pagājis. Jābūt ar mieru, kā ir,” spriež sieviete.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 21.janvāra numurā.

#kvards-20150121-04#