Vietumis tajās ir pašvaldības iestādes, citur apsaimnieko juridiska persona, vēl kādu pārdod tālāk neattīstītu pēc iegādāšanās no pašvaldības.

Cer, ka apsaimniekos

Gaviezes pamatskolas skolotāja Ārija Jozefa šovasar izstaigāja skolu kopā ar savu audzināmo klasi salidojumā; viņiem apritēja 25 gadi kopš izlaiduma.

Žēluma gals, kādas ir telpas, – grīdas un sienas bojājas, ēka iet postā.

“Esmu pati tur mācījusies, pēc tam 35 gadus nostrādājusi, un ēka man ir ļoti tuva. Slikti, ka tagad tā stāv tukša.

Būtu labi, ja kāds naudīgs un saprātīgs cilvēks varētu tur ko izdomāt.

Pansionātu nez vai var ierīkot, jo neatbilst telpas, ir jākāpj pa trepēm, bet kaut ko labu vajadzētu,” Ā. Jozefai prieks par katru bijušo skolu, kura tiek izmantota.

“Gramzdā tagad pansionāts, Rudes skolā rīko nometnes. Labi, ka mūsu skolai tuvu sporta laukums, tur ir cilvēki, varbūt tāpēc nav izsisti logi un skolas ēka vēl turas.

Ar manu bijušo klasi izstaigājām skolu, un tukšās telpas tagad liekas tik lielas, ka tajās tiešām varētu ko darīt. Bet es esmu tāds cilvēks, ka nevaru izdomāt ideju, ko ar namu varētu iesākt.”

Skolotāja teic, ka arī citiem gaviezniekiem rūp skolas nākotne, jo īpaši tāpēc, ka nākamajā gadā tai būs 90. jubileja. Ierasts taču tādos svētkos aicināt kopā absolventus un bijušos darbiniekus.

Ā. Jozefa zina, ka kāda absolvente grasoties skolas salidojumu rīkot sporta laukumā, jo skola varētu būt nepieejama. Tā arī vairs nav tādā stāvoklī, ka varētu tur būt daudz cilvēku vienlaikus.

Pašvaldība, rīkojot skolas izsoli, nevarēs izvēlēties īpašnieku, jo pārdos tam, kurš solīs visvairāk. Bet ir taču kādas vēlmes par ēkas tālāko likteni un saturu?

Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētāja vietnieks tautsaimniecības jautājumos Andrejs Radzevičs saka:

“Pašvaldībai rūp, lai ēka tiek apsaimniekota un labi saglabāta. Protams, jo patīkamāk, ja īpašnieks rada darbavietas.”

Par Gaviezes skolu viņš paskaidro, ka tā netiek pārdota kopā ar blakus esošo sporta laukumu, bet tas ir ar zemes ierīcības projektu nodalīts. Tā ka iedzīvotāji joprojām varēs to izmantot pēc saviem ieskatiem.

Otra tukšā ir Sikšņu skola Dunikā.

Nīcas un Otaņķu pagastu apvienības pārvaldes vadītāja Agija Kaunese “Kurzemes Vārdam” pastāsta, ka šobrīd pārvalde kārto īpašuma dokumentāciju, lai pēc tam pašvaldība varētu skolu iznomāt.

Savukārt A. Radzevičs pieļauj, ka tiklab varētu pieteikties interesents, kurš gribētu skolu nopirkt.

Tādā gadījumā pašvaldība to pārdotu, jo ir ieinteresēta, lai ir jauni saimnieki, kas rūpējas tālāk par ēkas uzturēšanu.

“Vislielākās izmaksas ir ziemas periodā, kad nedaudz jākurina, lai skola neietu postā.

Tukšas ēkas remontos, protams, vairs līdzekļus neieguldām, bet, ja tek jumts, to salabo, lai ūdens nenodarītu postu,” paskaidro A. Radzevičs. 

Atrod pielietojumu

Bijušās Virgas pamatskolas direktore Kristiana Cetrovska saka: “Es uzskatu, ka, likvidējot skolu, noteikti ir jādomā, kā neatstāt to tukšu. Virgas skolai ir labs liktenis, jo tā apdzīvota. Tur mājvietu atraduši gan pagasta pārvaldes ļaudis, gan senlietu krātuve.”

Namā atrodas arī pagasta bibliotēka, notiek kultūras pasākumi. Nesen pat tur norisinājās sarīkojums “Ģertrūdes nakts”.

Skola joprojām ir vietējai sabiedrībai nepieciešama, cilvēki tajā nāk un iet.

Andreja Spāģa Dunalkas pamatskola pēc slēgšanas arī tiek izmantota, tajā iekārtots sociālās aprūpes centrs “Citas mājas”. Ēka pielāgota jaunajām vajadzībām, ir kopta.

Dunalkas skolas 2005. gada absolvente Sandra Raituma dzīvo Liepājā, bet savu pirmo skolu redz bieži, jo brauc uz Dunalku pie mammas Gitas Žīgures ciemos.

Jautāta, kādas bija izjūtas, kad skolu slēdza, viņa atbild: “Demogrāfiskā situācija ir skaidra un [Durbes novada domes] lēmums arī, jo bērnu skaits saruka. Ir grūti mācīties, ja klasē maz skolēnu, to visu es saprotu.

Taču dīvaini, ka nebūs salidojuma, kurā atgriezties skolā un paskatīties, kā tur ir tagad.

Citiem absolventiem ir skola, bet mums jāsatiekas kaut kur citur. Nez vai tagadējiem iemītniekiem būtu pa prātam, ka sveši cilvēki staigātu pa telpām.”

S. Raitumas laikā skolā bija ap 100 skolēnu, apvienotās klases neveidoja, katrā – padsmit skolēnu, dažā pat 20.

“Tagad braucu ēkai garām un redzu, ka tā ir labā stāvoklī, lai gan, manuprāt, tāda no ārpuses bijusi vienmēr. Manā laikā bija krāsns apkure, bet jau nomainīja logus,” būdama novadpētnieces meita, absolvente zina Dunalkas skolas vēsturi.

“Interesanti tas, ka ēkai sākumā bija tāds pats izmantošanas mērķis kā tagad, – kādreiz tā bija nespējnieku nams, tā ka apgājis pilns loks. Vismaz ir apdzīvota, teritorija tiek apkopta un izmantota.”

Jautāta, kā skolas likvidēšana ietekmējusi Dunalku, S. Raituma saka: “Ir tukšāks, mazāk apgrozās bērni, kas radīja čalu un piedeva vietai dzīvīgumu. Atbrauca un aizbrauca skolas autobuss, bērni riņķoja pa āru, iegāja bibliotēkā un vēl kaut kur. Tagad ikdienā – miers.”

Nožēlo, ka nopirka

Pašvaldība pērn pārdeva Bārtas skolu par 69 810 eiro, bet tagad īpašnieks to pārdod tālāk, vismaz ārēji nekādi neizmainījis.

Internetā pieejama informācija, ka simtgadīgo pamatskolas ēku ar 1,55 ha zemes tirgo par 85 tūkstošiem eiro.

Skolas divos stāvos ir 35 telpas, tajā centralizēts elektroapgādes, ūdens un kanalizācijas pieslēgums, krāsns apkure.

Savukārt 2,57 ha lielu zemes īpašumu, uz kura atrodas nepabeigta būve, tā sauktā jaunā skola, tirgo par 23 tūkstošiem eiro.

Sludinājumā teikts, ka 1,6 ha ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme un uz īpašuma atļauta komercdarbības un publisko objektu izbūve.

Tagadējais Bārtas skolas īpašnieks Edgars Krūmiņš neslēpj, ka viņam bija labas ieceres, kā īpašumu attīstīt.

“Nodomi bija dažādi – sākot no ražotnes, beidzot ar veco ļaužu pansionātu. Problēma tāda, ka,

nopērkot īpašumu, es nevienā arhīvā, nevienā pašvaldības iestādē nevaru dabūt projektus un tie ir jātaisa no jauna, tērējot laiku un naudu,”

par otru kavēkli viņš min faktu, ka ēkas ir izglītības iestādes, kuru lietošanas mērķi nesaskan ar uzņēmējdarbības mērķiem.

Tik daudz E. Krūmiņš panācis, ka atļauta komercdarbība, bet skolas ēka neatbilst ražošanai.

“Es, būdams uzņēmējs, esmu sprukās – ieguvis īpašumu, bet īsti ar to nevaru rīkoties. Neuzceltajai skolai nav projekta, ko varētu pielabot, pārtaisīt. Jāzīmē no jauna, bet pa to laiku visi investori, kas man bija, aizies, jo viņus neinteresē gaidīt divus gadus.”

No pašvaldības nopirktais īpašums ir sadalīts trīs daļās. Starp skolu un jaunbūvi ir zemesgabals, kas, pēc E. Krūmiņa domām, pietiekami liels, lai uzbūvētu divas privātmājas.

“Taču tur nav paredzēta individuālā apbūve. Ir iezīmēta zaļā zona, un viss.

Ir salikti tādi papīru šķēršļi, ka, atklāti sakot, šo pirkumu nožēloju.

Visu gan varētu pašvaldībā atrisināt, jo notiek teritorijas pārplānošana. Tā ilgst vairāk nekā gadu, bet nav notikusi publiskā apspriešana, nav bijusi tikšanās ar iedzīvotājiem un jautāts, ko viņi domā par Bārtu. Tāpēc ir nolemtības izjūta.”

Bārtas skolas direktora Zigmunda Cinkus teiktais kādā mērā sasaucas ar E. Krūmiņa noskaņojumu, lai gan viņam vairāk sāp mācību iestāde, kas beidza pastāvēt.

Bērnu skolā palika mazāk, jo vecāki izvēlējās viņus sūtīt kaimiņos esošās skolās.

“Skumīgi, ka tāda ēka nefunkcionē un palikusi tāda, kāda tā bija, kad skola izgāja.

Tā ir koka celtne, un, protams, telpas nav modernas, kā arī ir krāsns apkure, bet to jautājumu jau var atrisināt. Būtu labi, ja pašvaldība būtu nolēmusi skolu atdot vietējās sabiedrības rīcībā. Lai tajā ieietu un to apdzīvotu, vajadzēja tikai labo gribu,” Z. Cinkus uzskata, ka skolas pastāvēšana bija kā Bārtas iedzīvotāju pašapliecināšanās.

Tāpēc arī viņiem rūp, kas notiks ar ēku turpmāk.

Nedrīkst padoties

Inita Bišofa, biedrības “Latvijas Pirmās palīdzības vienība” valdes priekšsēdētāja

Rudes skolu likvidēja 2020. gadā, bet 2021. gada pavasarī Nīcas novada dome izsludināja skolas izsoli.

Mēs pieteicāmies pēdējā brīdī, un, kad pašvaldībā iesniedzu dokumentus, viņi nemaz īsti nebija gatavi, ka būs kāds pretendents. Tā arī bijām vienīgie. Visu nokārtojām vēl pirms novadu apvienošanās.

Mums nomas tiesības piešķīra uz 15 gadiem, un tagad mēnesī maksājam 489,01 eiro.

Jau piesakoties nomas izsolē, norādījām, ka mūsu mērķis ir veidot izglītības, kultūras un tūrisma centru.

Kad iegājām skolā, vēl nebija pagājis tik ilgs laiks, lai kaut kas būtu nolaists. Bija tikai dažas nianses.

Piemēram, ugunsdzēsēji atzina, ka ēkā nevaram organizēt nometni, jo bērni tajā nedrīkst atrasties. Bija problēmas ar elektrību – pirmajā stāvā trūka slēdža. Tā salabošana izmaksāja trīsarpus tūkstošus eiro.

Tādi gadījumi cilvēkiem liek nolaist rokas, bet nedrīkst padoties.

Šobrīd visas telpas ir sakārtotas un varam nodrošināt 90 gultasvietas. Pirmās sakārtojām trešā stāva dušu un tualeti, lai varētu uzņemt vairāk cilvēku. Tam mums Dienvidkurzemes pašvaldība piešķīra četrus tūkstošus eiro.

Pašlaik gan ziemas sezonā esam slēgti, jo mums ir jāsakārto apkures sistēma, lai tā būtu regulējama.

Ar elektrību apsildīt vairāk nekā 900 kvadrātmetru ir sarežģīti, tāpēc līdz šim ziemās apsildījām tikai nedaudz. Taču radiatori jau ir nopirkti un pirmajā stāvā apkures sistēma ierīkota.

Esmu rakstījusi projektus “Liepājas rajona partnerībai” ar cerību, ka mums būs iespēja saņemt papildu līdzekļus, lai nodrošinātu vides pieejamību. Bet viņi mums atbild:

nobraucot garām, var redzēt, ka asfalts ir vienā līmenī ar ieejas durvīm un nav manāms, ka aiz tām ir trepes, pa kurām cilvēks ar invaliditāti netiek augšā.

Katru reizi, kad nesaņemam finansējumu, esam spiesti domāt radoši.

Vasarās sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru pie mums strādā jaunieši. Tā mēs reiz ar puišiem nolēmām, ka notīrīsim veco krāsu vienām durvīm, jo projektā tās bija paredzēts mainīt.

Kad mēs tās notīrījām, sapratu, ka krāsa jānotīra no visām skolas durvīm. Sanāk, ka tagad mēs atjaunojam visas skolas vecās durvis. Tas ir laikietilpīgs darbs, bet mums ļoti patīk rezultāts.

Viegli neklājas, bet pēc profesijas esmu pedagoģe, un mani ļoti iespaidoja stāsts par to, kā tapa Rudes skola.

Ēka ir skaista – celta no vietējiem akmeņiem, kurus saveda iedzīvotāji.

Uzskatu, ja cilvēki pirms 150 gadiem cēluši skolu izglītībai, tad man, pedagoģei, ir aicinājums to darbu turpināt.

Tiešā veidā nevaram nodrošināt formālo izglītību, bet varam strādāt ar bērniem un jauniešiem citādos veidos.

Manuprāt, mēs ar savu darbu skolā Rudei palīdzam attīstīties. Arī vietējā veikala darbinieki ir priecīgi, jo, kad pie mums kāds dzīvo, viņi tur iepērkas.

Savukārt Ingars Kalējs varēja bērnu un jauniešu futbola turnīru “Rudes kauss” paplašināt par starptautisku, jo ir, kur uzņemt viesus.

Priecē, ka varam kaut ko izdarīt kopīgi.

Turpinām rakstīt projektus. Eiropas brīvprātīgo darba kustībā mums piešķirta kvalitātes zīme gan kā uzņemošai, gan nosūtošai un vadošai organizācijai.

Rudē ir paredzētas astoņas brīvprātīgo vietas, bet mums ir vairāk par 560 Eiropas jauniešu pieteikumiem.

Uzziņai

Slēgtās skolas Dienvidkurzemes novadā

Bārtas pamatskolu un Gaviezes pamatskolu 2019. gadā pievieno Z. Mauriņas Grobiņas vidusskolai, 2022. gadā struktūrvienības slēdz.

• 2022. gadā slēdz Sikšņu pamatskolu,
• 2020. gadā – Virgas un Rudes pamatskolu,
• 2019. gadā – Andreja Spāģa Dunalkas pamatskolu,
• 2018. gadā – Gramzdas pamatskolu,
• 2010. gadā – Vecpils pamatskolu,
• 2009. gadā – Embūtes pamatskolu.

Lēmumu par izglītības iestāžu dibināšanu, reorganizāciju vai slēgšanu pieņem pašvaldības, kas lūdz Izglītības un zinātnes ministriju saskaņot savu lēmumu.

Izskatot jautājumus par saskaņojumu, ministrija izvērtē izglītības iestādes darba kvalitāti, turpmākās izglītības pieejamību, transporta nodrošinājumu, izglītības iestāžu tīkla attīstību novadā, iesaistīto pušu (skolēnu, pedagogu, vecāku) informētību un viedokli.

Avots: Izglītības un zinātnes ministrija

Es domāju tā: Vai esat kādreiz atgriezies bijušajā skolā?

Inta Ruduka, beigusi Kalvenes skolu:

– Savā skolā esmu atgriezusies bieži. Jo īpaši, kad strādāju Kalvenē par bibliotekāri, tad ik pa laikam gāju uz pasākumiem, kas tur notika. Skolas durvis vēru ja ne katru nedēļu, tad reizi divās nedēļās – noteikti.

Inga Zariņa, Liepājas 48. arodvidusskolas absolvente:

– Esmu braukusi vienu reizi uz salidojumu, ko rīkoja, kad skolai bija 25 gadu jubileja. Taču skolas ēkā tā arī nebiju, tāpēc ka sarīkojums notika citur.

Patiesību sakot, gribas ieiet telpās, kurās kādreiz mācījos. Mīļāka man ir Kalvenes skola, kurā mana ģimene mācās jau ceturtajā paaudzē.

Ineta Sermule, beigusi Saldus tehnikumu:

– Pamatskolu beidzu Turlavā, tad bija tagadējais Saldus tehnikums, uz abām skolām arī braucu salidojumos. Tālāk studēju Liepājas Universitātē, tajā gan pēc beigšanas neesmu bijusi.

Man mīļākā ir Saldus skola, kur ieguvu pavāres un viesmīlības servisa speciālistes profesiju, bet ne dienas neesmu strādājusi par pavāri.

Marika Ruzaiķe, Kazdangas tehnikuma absolvente:

– Mana pirmā skola ir Aizputes pagasta pamatskola, tālāk Kazdangas tehnikumā mācījos agronomiju, Rīgas Tehniskajā universitātē studēju grāmatvedību un nodokļus, vēl esmu beigusi bibliotekārus. Uz skolām es braucu salidojumos.

Ir mazliet žēl, ka Aizputes pagasta skolā līdz ar jauno jumtu ir izmainīts otrais stāvs un tajā vairs nav kādreizējās smaržas. Pagājušogad tehnikumam bija salidojums, un bija skumji staigāt un redzēt, ka skaistajā vietā viss ir beidzies.

Dainis Lozovs, beidzis Grobiņas vidusskolu:

– Kaut kad sen biju salidojumā, bet tagad nav nācies būt skolā, un tā īsti uz to arī nevelk. Šovasar tur bija 3×3 ģimeņu saiets un varēja iet skatīties, kas notiek, bet es neaizgāju.