Liene Kupiča
"Kurzemes Vārds"
Uzdāvina īpašumu cēlam mērķim
”Šis ir mūsu ģimenes sirdsdarbs – citādi ar dzīvniekiem nevar,” saka Dace Saulīte, kuru kopā ar meitu Lauru sastopam biedrības jaunajā mājvietā.
Viņas abas ir biedrības aktīvistes, turpina un palīdz ”Libertas” izveidotājai Ildzei Saulītei iesākto darbu bez mājām palikušo un pamesto dzīvnieku glābšanā, izmitināšanā un jaunu māju un saimnieku meklējumos. ”Mēs esam Ildzes ģimene no vīra puses. Esam no Priekules, sanāk netālu no šejienes,” teic Dace. Ģimenei darbs biedrībā pašreiz ir vienīgā un galvenā nodarbošanās.
Biedrība izveidojās un iesāka darboties Liepājā, pirms pāris gadiem ”Liberta” pārvācās uz kādu īpašumu Virgas pagasta Paplakā, taču telpas, kurās mitinājās, nebija pašu, līdz ar to bija savās darbībās ierobežoti.
”Pirms vairāk nekā gada biedrība ieguva šo īpašumu. Tas pieder manam dzīvesbiedram. Viņš to noziedoja, uzdāvināja biedrībai laba un cēla mērķa vārdā,” stāsta Dace.
”Libertas” mājas ir nedaudz vairāk kā divus kilometrus no Purmsātu centra. ”Kādreiz blakus šai ēkai bija ferma, bet te, šajā ēkā bija tā saucamā piena māja. Kad fermas vairs nebija, pārmaiņu laikos šajā mājā bija plānots veidot viesu māju. Taču tas palika tikai kā plānots. Kad pirms vairāk nekā gada ienācām, te bija tikai sienas un jumts. Sākām sakārtot iekšu un āru, uz pavasara pusi ievācāmies telpās ar visiem dzīvniekiem,” turpina biedrības brīvprātīgā aktīviste.
Laura papildina: ”Nebija neviena loga, nebija augšstāva, pat trepju, kāds jūs tagad redzat uz augšstāvu nebija!”
Dace norāda, ka gada laikā ar ziedotāju labvēlību biedrības jaunās pagaidu mājas dzīvniekiem tikušas ne tikai pie logiem, otrā stāva, trepēm, bet arī ūdens, kanalizācijas un pamazām, pagaidām daļēji, pie nosiltinājuma.
Biedrības pārstāves teic, ka labiekārtošanas darbu vēl ir daudz. ”Ir momenti, kad ziedotāji ir ļoti aktīvi, īpaši uz Ziemassvētkiem, bet pa pārējo gadu – kā kuru brīdi,” norāda Dace.
Tieši no ziedotāju dāsnuma ir atkarīga dzīvnieku barības un tualetes smilšu iegāde, kā arī rēķinu apmaksa. Taču biedrībai noder arī citi ziedojumi, piemēram, segas, dvieļi, mantiņas suņiem un kaķiem. ”Viens labdarības fonds noziedoja speciāli tam, lai mēs izveidotu un labiekārtotu kaķu telpu,” ar prieku stāstot, uzsver Laura.
”Būs plašākas telpas, kur viņiem kāpt un lēkāt, kā prasa kaķu daba,” pauž Dace.
Telpu remontu topošajā kaķu telpā ēkas 2.stāvā veic Mārtiņš Desmitnieks. ”Man te ir divi palīgi – Pūks un Marsiks. Viņi te tā strādā, ka skrūves uz visām pusēm,” smejas Mārtiņš.
Pa ielām klaiņo bruņurupucis un trusis
Gan Pūks, gan Marsiks ir kaķi gados, kuri uz adopciju netiek doti. Tādi vēl ir vairāki iemītnieki, kuri brīvi pārvietojas pa telpām. ”Kaķi gados, ar veselības problēmām vai nepieciešama īpaša aprūpe, vai nekontaktē ar cilvēkiem – tie paliks pie mums līdz sava mūža beigām. Gandarījums, ka varam veciem bez saimnieka palikušajiem vai pamestajiem dot vēl atlikušos gadus pavadīt pie mums,” saka Dace.
Biedrībā neviens dzīvnieks netiek iemidzināts, ja vien pie veterinārārsta apskates nav konstatētas tādas veselības problēmas, ka vairs nevar glābt un palīdzēt. Daudzi dzīvnieki vienkārši bijuši pamesti, citiem nomiris vai nopietni saslimis saimnieks, kāds atrasts klaiņojam.
Īpaši izplatīti dzīvesstāsti tie ir suņiem un kaķiem, taču te mājas dotas arī patversmēs retāk sastopamajiem eksotiskākajiem dzīvniekiem.
”Degu pie mums nonāca, jo bija iegādāts pārītis, nevis viena dzimuma šie dzīvnieki. Piedzima bērni un tie nonāca pie mums. Viens trusis tika izņemts no ģimenes. Iesākums truša nonākšanai pie mums bija kaķis ar izsistiem zobiem un lauztu žokli.
Uzzināja, ka dzīvoklī ir arī trusis,” izklāsta Dace. ”Otrs trusis bija klaidonis – viņu atrada Grobiņā uz ielas.”
Laura teic, ka truši noteikti paliks šeit uz visiem laikiem. Žurku, kas esot diezgan nešpetna, jo kož pirkstos, atdevusi kāda sieviete, kura teikusi, ka bērnam it ka parādījusies alerģija. Kad aizbraukušo dzīvnieciņam pakaļ, bijis skaidrs, kas par alerģiju. Viņi paši nebijuši spējīgi viņu paņemt rokās. Savukārt kāmītis šobrīd ir viens, bet bijuši 12, jo cilvēkiem bijuši savairojušies, bet nebija gatavi tik kuplam skaitam un nepratuši atšķirt dzimumus. ”Mums to stāstu ir tik daudz, ka visus nevar atcerēties,” piebilst Dace.
Te mitušas arī jūrascūciņas un bruņurupuči. ”Tiem vajadzīga specifiska kopšana, tādēļ tie ir mājās pie Ildzes. Piemēram, viens no viņiem ir noteikti ūdens rupucītis, bet to turēja padsmit gadus vienā frizētavā kurpju kastē, lai gan viņam dzīvošanai vajag ūdeni. Otrs rupucis ”Libertā” nonāca pērnajā Līgo dienā – Liepājā pa ielu pastaigājās.”
Lai arī lielāka atsaucība no jauno saimnieku puses ir adoptēt kaķēnus un kucēnus vai vecuma ziņā jaunus dzīvniekus, nav jābaidās arī no vecākiem mājdzīvniekiem.
Pašai Saulīšu ģimenes pārstāvjiem ģimenēs ir vairāki dzīvnieki, daļa no tiem ir bijušie ”Libertas” iemītnieki. ”Izglābts dzīvnieks, kas cilvēku rīcības dēļ nonācis pie mums un pēc tam atradušies jauni saimnieki, pēc pieredzes varu teikt, ka šie dzīvnieki, kuri citreiz jau no mazotnes guvuši plašu dzīves pieredzi, daudz vairāk prot novērtēt cilvēku mīlestību, rūpes un mājas,” uzsver Dace. ”Kad interesējas par dzīvnieku adopciju, mums svarīgākais ir, lai dzīvniekam ir mājas un mīloši saimnieki,” viņa turpina.
