Līdz augusta sākumam Vērgales pamatskolas virtuve būs pārvērtusies. Pagasta budžetā beidzot izdevies iekļaut līdzekļus, kas nepieciešami, lai izpildītu neatlaidīgu iestāžu prasību – malkas plīti aizstāt ar elektrisko. Ne vienam vien par to ir žēl, jo līdzi vecajai plītij aiziet kaut kas no skolas, varbūt arī no vecās muižas pils gara. Prasība pēc elektriskās plīts vērgalniekiem skolas pieņemšanās izvirzīta jau vairākus gadus. Tā pamatota ar sanitāri higiēnisko normu ievērošanas nepieciešamību. Līdz šim budžetā tam līdzekļi nebija atradušies.

“Gāju viendien skatīties, varbūt tomēr būs vēl kas palicis. Bet nē – tikai ķieģeļu kaudzīte vien,” nopūšas Olga Zīverte. Viņa Vērgales skolas virtuvē nostrādājusi 30 gadu. “Nav un nebūs vairs, kā bija, nu jau viss pa jaunam ir, kurš ta’ mūs, kam jau astoņdesmit pāri, vairs galvā ņems. Bet laba plītiņa bija, ilgi silta stāvēja, un ēdiens daudz garšīgāks sanāca, kad viss tā labi izsautējās,” viņa aizdomājas.

Vērgales skolēniem un skolotājiem saimniece Olga prātā palikusi kā itin šerpa sieva, pēc vārda pa ķešu nekad nav meklējusi un pie vajadzības arī slapju dvieli varējusi noplīkšķināt. Un te nu viņas balsī ieskanas kaut kas no tiem laikiem: “Un ka pa visiem tiem gadiem kāds būtu saslimis no puteklīša, kas no malkas pagales nobiris! Tad jau simtu gadu visādas nūjiņas un viss kas no tās malkas būtu ārā lēcis un taisni katlā iekšā!”

“Ai, kā man patika, kad uz Ziemassvētkiem virtuvē kāpostus štovēja, visa skola smaržoja!” arī skolotājai Mirdzai Sīpolai plīts skolas virtuvē nav bijusi tikai ikdienas nepieciešamības lieta vien. “Siltums tik mīlīgs bija. Tad agrākos gados vēl speķaraušus un plātsmaizes garšīgas tur cepa…” Vērgalniekiem notiek sadarbība ar zviedru kolēģiem, un arī viņi esot sajūsminājušies, ka tik garšīgu ēdienu, kā uz malkas plīts gatavotais, nekad nav baudījuši.

Kad pēdējā lielā vētra daudzviet rajonā radījusi elektrības piegādes traucējumus, vērgalniekiem zvanījuši no rajona Izglītības pārvaldes, lai noskaidrotu, kā tiek organizēta bērnu ēdināšana. “Tad mēs lepni atbildējām, ka mums nav nekādu problēmu,” smaida skolotāja M.Sīpola.

Vecā plīts tik viegli negrib aiziet no vērgalnieku atmiņām. Kā aiz diedziņa pavilkti, atmiņu stāsti turpinās, nonāk līdz kolhozu laikiem pagājušā gadsimta 80.gados. Tad bija jāprot visādi grozīties, lai rīkotu tikšanās ar vajadzīgajiem cilvēkiem, skolas ēkas pagrabstāvā ierīkots bāriņš. Ēdienu tad gatavoja uz tās pašas vecās plīts.

Dikti vajadzīgi cilvēki tolaik bija padomju armijas flotē, kas dislocēta Liepājā. “Viendien atkal brauc šurp mičmaņi – tā mēs viņus, tos virsniekus, saucām,” stāsta M.Sīpola, “un nāk kolhoza priekšsēdētājs ar cūkas cisku padusē uz skolu pie Olgas. Saka – pēc pusstundas jābūt gatavai! Šī pretī kā uguns – vai šis galīgi aptracis esot, tik ātri tur nekā nevarot. Bet priekšsēdētājs mierīgi atbild: “Uzmet tik fiksi uz plīts, ēdīs tāpat pusjēlu – šņabi uzdzers, nemaz jau nemanīs.”.”

Ciktāl mums izdevās noskaidrot, Vērgales skola bija pēdējā izglītības iestāde Liepājas rajonā, kur pusdienas vēl vārīja uz malkas plīts.

Dinas Beltas foto

No vecās plīts palikusi tikai ķieģeļu kaudzīte. Līdz rudenim te būs jauna un moderna elektriska ierīce – kā visiem.

Olga Zīverte: “Nevar jau gribēt, lai būtu kā pirms simts gadiem. Tikai atmiņas paliek…”