Aizvakar risinājās Latvijā līdz šim nedzirdēts notikums – nebrīvē izaudzētu vēdzeļu mazuļu brīvlaišana. Lai būtu pēc iespējas lielāka garantija, ka zivtiņas izdzīvos, Valsts zivju audzētavas “Pelči” speciālisti, investīciju eksperimenta idejas autori, zivju pētnieki un citi pasākumā iesaistītie tās palaida divās vietās Ventas upē. Prāvu gabalu zem Rumbas pie Riežupītes smilšakmens alām un virs ūdenskrituma upes līkumā pie Bišavu mājām.

Ieceri sāk īstenot, izvairoties no kņadas

Kā pastāstīja zivju audzētavas “Pelči” vadītājs Raimonds Bulavs, ideja par vēdzeļu pavairošanu Latvijas upēs un caurteces ezeros radusies Zivju fonda jubilejas sarīkojumā. Pēc tam ieceri tikai vajadzējis īstenot. Viens no lielākajiem entuziastiem bijis liepājnieks Ēvalds Urtāns, kurš daudzus gadus veltījis zivju izpētes lietām un krājumu pavairošanai. Arī atsaucīgus domubiedrus tālu neesot bijis jāmeklē. Turklāt viņi piekrituši ieceres īstenošanā iesaistīties nesavtīgi, tāpēc varēts strādāt, nesaceļot  kņadu un neplātoties. Tāpat neesot bijusi nepieciešamība sākumā meklēt turīgus atbalstītājus un firmas, kas izpalīdzētu ar finansējumu. Vispirms gribējies pārliecināties par to, kā viss izdosies. Bet nākotnē, kad ieceru projekts vērtīsies plašumā, katrs atbalsts būšot apsveicams un gaidīts.

Pirmie ar vēdzelēm darboties sākuši Liepājas ezera zvejnieki ar Jāni Slavicki priekšgalā. Veicot licencēto murdu zveju, viņi pagājušā gada beigās un šā gada janvārī notvertās vēdzeļu mammas un tēvus nav likuši uz pannas vai realizējuši tirgū, bet veduši uz Kuldīgas rajonu, kur nodevuši “Pelču” audzētavas speciālistu rīcībā. Tur ikri noslaukti, apaugļoti un novietoti inkubatorā. Par mazuļiem rūpes uzņēmies galvenais zivkopis Valdis Plaudis un ihtiopatoloģe Brigita Kalniņa, kas abi ir agrākā Kazdangas tehnikuma audzēkņi.

Pirmie kucēni nav jāslīcina

Tomēr ne jau viss ritējis, kā iecerēts, un vajadzējis rēķināties ar zaudējumiem. Galvenais zivkopis pat uzskata, ka tie bijuši visai prāvi, jo entuziastiem trūcis pieredzes, kā ar vēdzelēm strādāt. Tomēr eksperimentu nepārtraukt rosinājusi atziņa, ka, ar laiku apgūta un noslīpēta, šī nodarbe var sniegt lieliskus rezultātus.

Arī pirmajā reizē, kā uzskata speciālists, kucēni tomēr nav jāslīcina, jo vairāku simtu izdzīvojušo vēdzelēnu svara pieaugums, uzturoties nebrīvē “Pelču” caurteces baseinos, bijis necerēti straujš. Sešos mēnešos daļa no tiem sasniegusi 60 – 100 gramu smagumu, bet vidējais svars pārsniedzis 40 gramu.

Pārvietojot mazuļus no baseina skābekļa maisos, lai vestu uz upi, Kazdangas skolas bijušais audzēknis bija priecīgi satraukts un apņēmīgi teica, ka zivju krājumu pavairotāji turpmāk mācīšoties no savām kļūdām. Tāpēc esot pamats uzskatīt, ka vēdzeļu makšķerēšanas tradīcija Latvijā drīz vien tiks atjaunota. Viņaprāt, šīs zivis varēs audzēt arī privātajos dīķos, taču tikai tad, ja tiem ir caurtece.

Agrāk, aizvadītā gadsimta 30. un 40.gados, kad tika dibināta “Pelču” zivju audzētava, vēdzeles varēja sastapt it visās Latvijas upēs un ezeros. Savas lieliskās garšas dēļ tās bija makšķernieku ļoti iecienītas. Aizraujošs ir vēdzeļu tveršanas process, jo tas notiek naktīs, kad lunkanās dzīļu iemītnieces izpeld no pacerēm un ūdenī nogrimušu siekstu apakšas, meklējot ēsmu.

Speciālisti apgalvo, ka vēdzeles ir mencu saldūdens radinieces. Tām patīkot dziļi, dzidri un vēsi ūdeņi. Ņemot to vērā, zivju mazuļu brīvlaišanai bija izraudzīta rēna oktobra pēcpusdiena, kad upē spoguļojās nodzeltējuši bērzi un nosarkušas apses. Tāpēc nav šaubu, ka dabas fotogrāfam Andrim Eglītim, kurš caur objektīvu  uzmanīgi sekoja notiekošajam, būs iznākušas labas bildes. Tās greznos kādu no medniekiem un makšķerniekiem domātā žurnāla nākamajiem numuriem.

Krājumus izposta padomju gados

Vēdzeļu krājumi strauji samazinājās padomju varas gados, kad laukus bieži un lielā daudzumā apstrādāja ar slāpekli. Negatīvi šo zivju populāciju ietekmēja arī lielā meliorācija, kuras laikā iztaisnoja mazās upītes un grāvjus, tāpēc daudzi ūdens iemītnieki zaudēja patvērumu.

Pēc Atmodas vēdzeļu krājumi pamazām sākuši atjaunoties. Tomēr dabīgā ceļā process norit gausi, jo garšīgajām zivtelēm netrūkst ienaidnieku. No tām neatsakās arī aszobainās līdakas.

Kā pastāstīja Ē.Urtāns, vērā ņemami vēdzeļu krājumi sastopami Bārtas un citās Lejaskurzemes upēs, jo tās ir pietiekami dziļas un ūdeņiem bagātas. Bet no Bārtas, piemēram, caur Liepājas ezeru vēdzeles mēdz pārceļot uz jūru. Rudeņos, kad naktis kļūst tumšākas un vēsākas, zivis dodas atpakaļ uz upi un tās pietekām, kur atrod mājvietu. Reizēm tās nonāk arī ezera zvejnieku murdos. Tomēr galvenie vēdzeļu tvērēji esot makšķernieki.

Audzētava palielinās apjomu

Ar lielu interesi eksperimentam līdzi dzīvojuši gan zivju pētnieki Andis Mitāns un Jānis Birzaks, gan resursu tiešie izmantotāji SIA “Kuldīgas cope” dalībnieki. SIA valdes priekšsēdētājs Guntis Kārkliņš un makšķerēšanas sporta entuziasts Juris Kūlis apsolīja, ka licencētās makšķerēšanas posmā Ventā lejpus Rumbas, kur tika palaista puse vēdzelēnu, turpmāk tiks veikta nozvejoto zivju  uzskaite. Tas tādēļ, ka nepieciešams pārliecināties un sistemātiski sekot tam, kā plašajā, atvariem un pacerēm bagātajā upē noritēs vēdzeļu populācija.

Izmantojot gadījumu, kad zivju audzētavā sapulcējušies neparasti daudz ciemiņu un uzņēmuma ražošanas procesu ietekmēt spējīgu personu, “Pelču” vadītājs pievērsa uzmanību arī lašu un taimiņu pavairošanai. Patlaban baseinos svarā un augumā pieņemas aptuveni 160 tūkstoši lasēnu un 70 tūkstoši taimiņu mazuļu. Nākamo ziemu tie vēl pavadīs nebrīvē, bet savvaļā tiks palaisti nākamajā pavasarī. Lielākā daļa nonākšot Ventā, taču, kad būs izpildīts valsts pasūtījums, mazuļus vedīšot arī uz Roju un Saku.

Zivju mazuļu audzēšanas process “Pelčos” esot nepārtraukts, jo šonedēļ Ventā notverti pirmie lašu vaislinieki, kuru uzdevums ir nodrošināt nākamo mazuļu krājumus.

Būtiski, ka iespējas strādāt “Pelčos” pamazām uzlabojas. Privatizācija, kas apdraudēja audzētavu, šķiet, būs pagājusi secen, bet Zivju fonda sapulcē šonedēļ pieņēma lēmumu apgādāt zivju audzētavu ar septiņiem jauniem baseiniem. Tie izgatavoti Vāczemē un atbilst mūsdienu prasībām.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Fotogrāfu, zivju pētnieku, zvejnieku un makšķernieku klātbūtnē vēdzelēni devās Ventas rudenīgajā straumē, lai tur atrastu sev mājvietu.

Galvenais zivkopis Valdis Plaudis (no kreisās) ar ķeseli smeļ vēdzeļu mazuļus gluži kā ķiļķenus no zupas katla.

Pusgada laikā vēdzeļu mazuļi sasnieguši pat simts gramu svara.