liepajniekiem.lv
Pusaudža gadi pagāja darbos
Āris Grundmanis ir galvenais saimniekotājs Sarmītes Grundmanes zemnieku saimniecībā Vecpilī.
Savu saimniecību nosaucis mammas vārdā, jo Āra vecāki bijuši tie, kas pirms septiņpadsmit astoņpadsmit gadiem sākuši ar lauksaimniecību nodarboties.
“Jau no bērnības esmu bijis visur klāt, veicis dažādus lauku darbus. Tā man ir tiešam sirdij ļoti tuva nodarbe,”
viņš stāsta.
Gan tolaik, gan joprojām īpaši aizrauj dažādas tehnikas.
Saldus tehnikumā izmācījies par ceļu būvtehniķi. Bija plānojis, ka šajā jomā arī strādās. Negaidīti gan dzīve ievirzījusies citās sliedēs.
“2009. gadā tēvs gāja bojā avārijā. Tad arī sāku nodarboties ar lauksaimniecību, pārņēmu viņa iesākto. Bet, ja esmu atklāts, tad šī saimniecība jau ir pavisam cita. Tēva laikā tobrīd bija atzīta par maksātnespējīgu, bija parādi. Un tieši pirms nelaimes gadījuma bija arī ļoti slikts labības gads.
Pārņēmām saimniecību, bet varētu teikt, ka neko no tās nemantojām un visu atkal sākām no nulles.”
Tobrīd pašam bijis vien septiņpadsmit gadu, bet Āris no darba nebijās un arī mammai neļāva visam atmest ar roku.
To, ka tīņu gadi pagāja darbos, Ā. Grundmanis nenožēlo.
“Citreiz jau, protams, šķiet, ka visi citi ir vairāk kaut kur braukuši, izklaidējušies, ka man vienam tajā dullajā pusaudža vecumā bija jāstrādā. Bet es to nekad neesmu uztvēris kā kaut kādu piespiedu darbu, kā kaut ko grūtu vai nepatīkamu. Tā tiešām ir mana sirdslieta,” vīrietis saka, ka joprojām šo neuztver kā smagu darbu.
Drīzāk pielīdzina hobijam, jo katru dienu esot paša saimniecībā sajūtas līdzīgas tām, ko citi vīri sajustu, aizbraucot makšķerēt.
“Man šis sagādā prieku!”
viņš piemetina, lai gan neiztikt arī bez drūmākiem brīžiem.
Tas gan esot tikai dabiski. Galvenais ir pašam saņemties, sapurināties, un viss atkal būs labi.
Neraud pat sliktākajā gadā
Kādu laiku Āris strādājis vēl vienā citā uzņēmumā. Tur bijis algots darbinieks un savai augošajai saimniecībai varējis veltīt tikai brīvus brīžus un vakarus.
“Mums no sākuma nekā nebija. Lēnām augu un attīstījos, ņēmu klāt zemi, lopus. Un tā uzaudzējāmies tiktāl, ka pirms kādiem trim gadiem varēju pamest darbu un strādāt tikai sev.
Protams, strādāt sev ir pilnīgi citādi sajūtu līmenī, bet ļoti novērtēju iepriekšējo darbu. No lauksaimnieka, pie kura strādāju, tiešām daudz iemācījos.”
Āris darbojas divos virzienos – audzē gan graudus 350 hektāros, gan gaļas liellopus divās fermās. Pašlaik saimniecībā ir ap 200 liellopu.
Gaļas biznesu viņš nodēvē kā vienīgo, kas nes kaut kādu peļņu. Lopiem cena laba, un teļus pārdod arī izsolēs.
Graudus līdz šim vienmēr realizējis kooperatīvā “Durbes grauds”.
“Graudiem cena tikai krīt, tur nekas labs pašlaik nav. Protams, daudz arī domāts par to, vai ir jēga, vai ar graudiem turpināt strādāt?
Bet pēc viena vai pāris sliktiem gadiem nevar spriest, jo vienu gadu ir labi, nākamo – sliktāk. Viss ir mainīgs. Ik pa pieciem gadiem ar graudiem viss ir labi. Lopiem jau arī tās cenas mēdz svārstīties. Tur neko nevaram ietekmēt, jo zemnieki jau tam visam ir pašā apakšā.”
Ar labību šogad tiešām esot traki, pauž zemnieks. Viss esot sakritis un jau sadīdzis.
“Bet ko tur raudāt? Kā ir, tā ir! Es cenšos sevi nenoskaņot negatīvi, negribu domāt to sliktāko, jo tāpat jau neko īsti nevaram izdarīt.
Laikapstākļus jau neietekmēt, tiem nevaram pavēlēt,”
Āris ir pārliecināts, ka, kļūstot par lauksaimnieku, jau tāpat skaidrs, ka ne vienmēr būs labi un nākamā gada ražu paredzēt nevarēs.
“Šis ir tiešām ļoti slikts gads. Iespējams, pat sliktākais, kāds bijis. Nevienu gadu mums nav bijusi šāda veldre. Nekad labība nav bijusi tik sakritusi, saguldīta. Un tā ir kopš Jāņiem, kad bija tas lielais lietus.
Es pat tagad neesmu bijis skatīties, kas tur darās. Noteikti, ka visi tie graudi arī jau ir sadīguši. Tā visa būs lopbarība. Cik dzirdēts, tad ļoti daudziem graudi šogad aizies lopbarībā.”
Citi tos nupat jau sākuši kult, bet Ā. Grundmanis gaida nedēļas nogali, kad prognozē labākus laikapstākļus.
Lauksaimniecība pāri visam
Āris norāda, ka kaut kas lauksaimniekiem darbos patraucē katru gadu. Ziemā šis tas mēdz izsalt, pavasarī ir salnas, citas vasaras ir par sausu, jo tad lietus nelīst vispār.
Protams, ir arī tādas vasaras kā šogad, kad cauru gadu slapjš, tajā skaitā ražas novākšanas laikā.
Viņaprāt, lai arī cik nepatīkami tas būtu, ikvienam lauksaimniekam ar šo visu vienmēr jārēķinās.
“Galvenais ir turpināt strādāt un nepadoties!”
Visnepatīkamākais gan esot tas, ka saimniecībai ir kredītsaistības, tātad maksājumi, kas jāveic regulāri. Kad gads nav pārāk labs, visas saistības termiņos grūti izpildīt.
Vienīgā cerība, ka tagad arī bankas zemniekiem būs pretimnākošas, ņems vērā ne tikai katra individuālo skādi, bet arī kopējo situāciju valstī.
Āris algo vienu strādnieku. Ģimene lauksaimniecībā nestrādā, tā vairāk saimnieku vienkārši atbalsta.
Īpaši viņš novērtē mammas Sarmītes un brāļa Edgara ieguldījumu tajā, lai tagad pašam būtu sava zemniecība.
S. Grundmane atzīst, ka dēls vienmēr par daudz strādājis, ņēmis pats uz saviem pleciem.
“Viņš jau savos pusaudža gados bija ļoti strādīgs. Pat pārāk strādīgs! Joprojām tāds ir.
Tur gan arī slēpjas neliels mīnuss, jo vienmēr vairāk laika veltījis darbam, nevis ģimenei. Tagad, kad mājās maza meitiņa, redzu, ka cenšas vismaz vairāk laika veltīt viņai, bet dzīvesbiedre viennozīmīgi gribētu, lai viņš mājās ir vairāk,” pastāsta mamma.
Viņa ar dēlu lepojas. To, ka Āris gribēs iet tēva pēdās, neesot gaidījusi. Bet nu sirds sažņaudzas aiz laimes, redzot, cik ļoti viņš audzis kā zemnieks.
Par to, ka no nestabilajiem pirmsākumiem saimniecības nosaukumā palicis viņas vārds, S. Grundmane nav sajūsmā, viņa atzīst, ka gribētu to nomainīt.
“Bet, lai to izdarītu, daudz darāmā. Man sāp sirds, ka nevaru viņam ar to palīdzēt.”
Par to, ka arī tagad izvēlējies nodarbi bez brīvā laika, Āris nebēdā, jo darbos jūtas labi.
“Strādājot ir arī daudz patīkamu mirkļu. Man ļoti patīk darboties ar lopiņiem, un vislabākais ir redzēt, kā tas ganāmpulks aug,” smej Āris.
“Viņš ir darbaholiķis!” saka zemnieka draugs Matīss Cīrulis. Bet tas abus arī vienojot.
“Var tiešām redzēt, ka tas vairs nav vienkārši bizness. Tas ir viņa hobijs. Tāpēc nevar teikt, ka mēģinām viens otru no tiem darbiem izvilkt ārā.
Citreiz aicinu kopā izmest kādu līkumu. Tad paņemam kvadriciklus un izbraucam ganos – paskatāmies uz lopiem, es paklausos viņa lielos plānus, un braucam atpakaļ,”
stāsta Matīss.
Ik pa laikam gan izdodas draugu izvilkt arī līdz pirtij.
“Es viņam jautāju: kā pagājuši šie divi pēdējie gadi? Viņš man teica, ja šī nebūtu sirdslieta, sen jau būtu padevies, jo peļņas te nav. To, ka viņš šo darbu mīl, var redzēt.
Dzirdu, ka ik pa laikam kāda saimniecība likvidējas, kāds nomaina darbības virzienu, samazinās. Bet Āris nav meklējis šādu izeju. Viņš uzskata, ka iztur tie, kas lauksaimniecību tiešām mīl.”
Vizītkarte
Āris Grundmanis
- Dzimis 1992. gada 25. maijā.
- Katru dienu uz saimniecību Vecpils pagastā brauc no dzīvesvietas Lieģos.
- Dzīvesbiedrs Kitijai un tētis Beātei.
- Saldus tehnikumā izmācījies par ceļu būvtehniķi, bet Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Cīravas teritoriālajā struktūrvienībā – par lauksaimniecības tehnikas speciālistu.
- Mīļākie saimniecības darbi saistīti ar tehniku un lopiem.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
