Pirms dažām dienām Liepājas rajonu sasniedza vēsts, ka Grobiņas pagasta iedzīvotājam Žanim Rungovskim, kuru par aizrautīgu darbošanos ar bitēm kaimiņi un pagasta ļaudis draudzīgi iedēvējuši par Medus Žani, pieķirta Latvijas Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka apliecība un krūšu nozīmīte.

Kaut gan dzīvē šis vīrs vienmēr bijis taisna ceļa gājējs un nekad nav klanījies, lai kādam izpatiktu, atzīšana viņu sasniegusi tikai pēc sešdesmit diviem gadiem.

Iedūšināja skursteņslauķis

“Statusa saņemšanas lietas mēģināju nokārtot jau 1990. gadā, taču, jādomā, nebiju atradis īsto cilvēku, kas man izskaidrotu, kur jāvēršas, lai tas varētu notikt,” Žanis sacīja, kad satikāmies viņa ceriņziedos grimstošajā pagalmā. Tāpat, ar bitēm ņemoties, vienmēr pietrūcis vaļas, lai apstaigātu visas nepieciešamās instances. Medus nesējas taču esot prasīgākas nekā govis. Gribot, lai tām laiku velta nedalīti. Ja to nedarot, saimes izspietojot un galu galā dravniekam neesot nekāda ienesuma. Bet par to, kā jārīkojas un kur represijās cietušajiem jāiet, lai lietas nokārtotu, gluži nejauši Rungovski iedūšinājis skursteņslauķis, kurš atnācis, lai iztīrītu dūmvadu cukas. Tagad arī pretimnākšana iestādēs esot labāka, visu iespējams nokārtot. “Pavisam cita atmosfēra,” atzina vecais vīrs.

Sevi par nez kādu varoni viņš neuzskata. Vienkārši Latvija esot sirdij dārga. Un neko no izdarītā Žanis nenožēlojot. Kad māte nomirusi un viņš palicis bārenis, bijis vēl puika. Toreiz zēnu sev par audžudēlu pieņēmis Fricis Kalniņš, kurš saimniekojis Grobiņas pievārtē “Māliņos”. Lielsaimnieks gribējis Žanītim arī uzvārdu mainīt, tomēr neesot paguvis to izdarīt, kad ienācis padomju karaspēks, 1941. gadā viņš izsūtīts uz Sibīriju. Tā pusaudzis atkal palicis vientuļš, viņš ļoti pārdzīvojis notikušo. Karam sākoties, kādu laiku dzīvojis pie paziņām Medzes pagastā, tomēr vēlāk atgriezies “Māliņos”.

1947. gada sākumā bija jānotiek PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām. Pirms tām kāda sarīkojuma laikā 9. februārī Grobiņas Kultūras namā, izmantojot brīdi, kad zālē nodzisa gaisma, Žanis noplēsis no sienas tur piestiprināto ūsainā tautu vadoņa Staļina portretu un citus plakātus. Par šo nodarījumu viņu steidzīgi notiesāja un sodīja ar gadu ilgu ieslodzījumu cietumā.

Bija smagāk nekā Sibīrijā

“Sodu man nācās izciest politisko lēģerī Līvbērzes pagastā pie Džūkstes. Ja nemaldos, Gruntmaņu mājās. Tur bija ierīkota ieslodzījuma vieta, kurā atradās arī leģionāri, kas bija atgriezušies no izsūtījuma Sibīrijā. Viņi atzina, ka aiz Urāliem ieslodzījuma apstākļi bijuši vieglāki nekā šajā nometinājuma vietā. Tā bija divkārt apjozta ar dzeloņstiepļu žogu, kuram pa vidu skraidīja vilku sugas suņi, bet stūros bija torņi ar sargiem un ložmetējiem. Līķus nesa ārā katru rītu, jo nometnē valdīja bads. Neraugoties uz to, mūs dzina strādāt. Reiz divi ieslodzītie bija izmukuši no nometnes. Taču viņus noķēra un atveda atpakaļ. Tad visus sapulcināja pagalmā, lai paskatāmies uz bēdzējiem. Pēc tam tos neviens vairs netika redzējis,” soda izciešanas laiku atcerējās Žanis.

Drīz pēc tam, kad atgriezies no ieslodzījuma, kādudien, ejot pa ielu Liepājā, redzējis, kā laukumā pie stacijas strādnieki nogāž Staļina pieminekli. “Tātad es toreiz kultūras namā rīkojos pareizi,” to redzot, viņš pie sevis nodomājis.

Žaņa veselība pēc atbrīvošanas tomēr esot bijusi nopietni sabojāta. Tieši tādēļ, lai to uzlabotu un dzīvotu tālāk, viņš pievērsies biškopībai. Pirmo saimīti iegādājies no brāļa sievastēva, kas dzīvojis Cīravā. Kopš tā laika izvērsis dravu, līdz šai dienai paliekot uzticīgs savai aizrautībai. Katru rītu tukšā dūšā viņš apēdot tējkarotīti svaigu ziedputekšņu, bet pie tējas vai kafijas obligāti lietojot medu. Arī savus tuviniekus un draugus apgādājot ar šo ārstniecisko produkciju, jo bites to ievākušas laukos, kas ķīmiju nav redzējuši. Rau, tāpēc viņš dusmojoties, ja apkārtējie lielsaimnieki savus laukus miglo laikā, kad bites dodas pie ziediem.

Čaklās medus vācējas esot pelnījušas lielumlielu pateicību, jo neapšaubāmi ir tās, kas ļāvušas viņam atgūt spēkus un sagaidīt gan Latvijas neatkarības atjaunošanu, gan mūsdienas. Kaut pēc dažiem mēnešiem viņam būs astoņdesmit, raugoties uz Žani, kurš rosās pie medus rāmīšiem, to nav iespējams pateikt. “Esmu patriots. Kaut valstij ir pienākuši grūti laiki, ticu, ka tos izdosies pārvarēt un tad visi dzīvosim labāk,” vecais vīrs teica.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Bitēm Žanis Rungovskis ir pateicīgs par ieslodzījumā zaudētās veselības atgūšanu.