liepajniekiem.lv
Pašu spēkiem
Maira Meļķe pēc profesijas ir veterinārārste un gaļas pārstrādes uzņēmumu izveidoja 2002. gadā, ražojot kūpinājumus.
Iesākumā izejvielām paši audzēja cūkas savā zemnieku saimniecībā ”Apšenieki” Kalētos, tām uzcēla lielu kūti, tomēr īsti neizdevās iekļauties tirgū un cūkas izdevīgi pārdot.
Radās gaļas uzkrājumi, jo, piemēram, kūpinātu krūtiņu pirka labi, bet kakla karbonāde nebija tik pieprasīta un daudz palika pāri. To vajadzēja realizēt svaigā veidā, tā ka prasījās vairāk darbaspēka, transports. Ģimene izlēma – darīs tik, cik paši spēj.
”Tad uzņēmumā strādāja arī vecākais dēls un apjoms bija lielāks, bet tagad kūpināšanu esam diezgan samazinājuši,”
Maira Meļķe stāsta, ka kūpina ar malku un produkcija ir ekoloģiska.
Gaļas cehs atrodas Priekulē, kādreizējā rūpniecības kombināta teritorijā ar daudzām ēkām. ”SC Grand” bija jāiegādājas viss īpašums, bet strādā divās ēkās. Viena ir uzcelta no jauna, tajā ražo sēklu maisījumus.
”Par tiem ideja radās 2008. gadā, kad iestājās ekonomiskā krīze. Braucu ar kūpinājumiem pa tirdziņiem un sapratu, ka prasās papildu produkts, lai būtu lielāks apgrozījums,” Maira atklāj, ka
pirmās 2000 sēklu paciņas saražotas mājas apstākļos, cepot gāzes plītī un samaļot ar kafijas dzirnaviņām.
Dabīgo sēklu un riekstu maisījuma ”Aizdars” receptēm bija pašiem jāatrod tādas kombinācijas, lai laba garša, vērtīgas sastāvdaļas un cena neuzkāpj augstu.
”Nesen mājās mums bija kā talka, kā sanākšana. Vajadzēja ātri paēst, un paņēmu sēkliņas, kas man bija palikušas pāri no Skodas tirgus. Visi slavēja, ka garšīgas. Mēs ēdam tā – apsmērē maizīti un iemērc sēkliņās. Tās arī var piebērt ēdieniem, piemēram, biezputrām,” Maira iesaka.
Vēlāk uzņēmumā radīja jaunu produktu ”Saldā bite” – ”Sweet Bee”, kurā ir ar medu apstrādātas ķirbju sēkliņas, zemesrieksti, dzērvenes.
Izstādē ”Riga Food” kāda pircēja bija izbrīnīta, sastapusi Mairu: ”Tās sēkliņas ražojat jūs?” – ”Nu ja, esmu gan produkcijas, gan iesaiņojuma autore,” uzņēmēja atbild.
Izejvielu cena uzkāpj debesīs
Pēc sēklu maisījumiem pieprasījums bijis vienmēr, tikai mainās tirdzniecības vietas, kur tās var iegādāties.
Maira atklāj, ka jaunajos lielveikalu tīklos, piemēram, ”Lidl”, ieiet sarežģīti, jo tur prasa, lai uzņēmums sertificē savu vadības sistēmu saskaņā ar ISO 22000 standartu. ”Nokārtot šo sertifikātu ir ļoti dārgi,” viņa zina.
Turklāt šobrīd uzņēmumam papildu ieguldījumi nav plānoti un arī īsti iespējami. Uz to tiešā veidā atsaucas zemā pirktspēja.
Maira ”Riga Food” un tirgos sapratusi, ka cilvēkiem nav finanšu. Tāpēc gaļu iegādājas, kur tā pēc iespējas lētāka, lai galaprodukts būtu pircējiem pa kabatai.
Inese piebilst: ”Pērkam ne tikai, kur daudzmaz pieņemama cena, bet kur vispār var dabūt, jo gaļas trūkst. Pagājušajā gadā katastrofāli uzlēca cena vistas gaļai – 20 gados, kopš strādājam, tā nekad nebija bijusi tik augsta. Vistu šķiņķīši – līdz četriem eiro kilogramā, bet parasti vidējā cena ir 1–1,50 eiro. Tajā brīdī ražošanu samazinājām,
tagad gan apjomi tādi paši kā agrāk – līdz trim tonnām kūpinājumu mēnesī.”
”SC Grand” ražo sešu veidu kūpinājumus, sortimentu paplašināt neplāno.
Ģimenes nostāja ir nemainīga – apņemties izdarīt tik, cik paši saviem spēkiem spēj paveikt. Par jautājumu, cik liels ir kolektīvs, Maira un Inese iesmejas – kāds nu kolektīvs!
”Protams, mums palīdz citi no ģimenes, piesaistām savas otrās puses, bet pamatā esam trīs – mēs ar māsu un mamma. Vēl strādā centīga, laba apkopēja, kam var uzticēt arī citus darbus,” Inese uzteic darbinieci.
Darbu nekavē
Inese un Agnese strādāt nav vairījušās, to iemācījās jau bērnībā.
”Mamma vienmēr bijusi saistīta ar dažādu veidu gaļu, dārzeņiem un tirdzniecību.
Jau 13 gados mēs ar māsu devām atvaļinājumu gaļas pārdevējām – katra mēnesi strādājām Rāmavas tirgū,
kur bija nenormāls darba laiks, kādas 12 stundas dienā. Katru rītu produkciju salikām vitrīnā, vakarā izņēmām, aizvedām uz ledusskapi. Tajā laikā dzīvojām Liepājā pie omes,” Inese atceras, kā meitenes sakrāja savu kabatas naudu un varēja nopirkt nākamajam skolas gadam apģērbu un citas lietas.
”Gaļu tirgojam no 13 gadu vecuma, bet strādājām jau agrāk. Astoņos gados ar māsu darījām visus vasaras darbus – bija jāravē, uz stalli jāiet, govis jāpasien… Nebija kā tagad, kad bērniem neļauj strādāt.”
Norūdījušās vienkāršā darbā un mantojušas mammas enerģiskumu, Agnese un Inese strādā arī tad, ja sliktāka pašsajūta. Kurš gan uzņēmumā aizstās slimības laikā? ”Mēs nemaz neslimojam! Un bērni arī nav nekāds attaisnojums, lai nestrādātu, viņi, var teikt, piedalās darbā,” Maira uzsver.
Arī portāla ciemu dienā viens mazais strādnieciņš sastopams sēklu ceha atpūtas telpā – Mairas jaunākais mazbērns, Ineses dēliņš Marks.
Gandrīz gadu vecais dzīvsudrabs jāuzmana kā acuraugs, jo visur grib iet, visu paņemt, tikai noturēt vēl nespēj, un sēklu-riekstu maisījuma spainītis nokrīt zemē ar blīkšķi. Nesaplīst. Vesels droši vien paliktu arī ”Aizdars”, kas cieši iepakots ar vakuuma iekārtu.
Toties omes izceptu rausi gan mazie pirkstiņi spēj deformēt, jo tajā iegrimst viegli.
Ģimenes aizmugure
Vai nekad nav bijis tik grūti, ka gribējies ražošanai atmest ar roku? ”Es neesmu darbaholiķe, man vienkārši patīk strādāt. Kaut kur jau enerģija jāliek, kad tās tik daudz,” Maira atsmej.
”Vaļaspriekam arī atliek laiks, bet man jau, redz, tās aizraušanās atkal pāriet darbā.
Paņēmu desmit saimes bites un aizrāvos ar nektāraugiem – tādiem, kas Latvijā eksotiski. Paulonija, katalpa, kampsis un citi. Gribu redzēt, kā es tos iedzīvināšu Latvijā. Esmu nospraudusi sev tādu uzvedumu, bet viss vēl pusizpētes stadijā.”
Izrādās, ka pētniecība sākās ar atbalsta projektu mazajām lauku saimniecībām. Būdama zemnieku saimniecības ”Apšenieki” pārvaldniece, Maira to nevarēja palaist garām: ”Nu kā tu neņemsi, ja dod! Nopirkām traktoriņu, pļāvēju, siltumnīcu, bites. Projektā iedeva visu naudu.”
Viņa pajoko par sevi – ja pati no malas skatītos, arī varbūt domātu, kā visu var paspēt. Taču visvairāk apbrīno meitas, ka viņām pietiek laika un spēka ģimenei, darbam, sev.
”Es jau esmu tikai pie sēklām, bet gaļas pārstrāde un grāmatvedība – viņu pārziņā,” saka mamma.
Viņa gan ir arī produkcijas vedēja, piektdienās brauc ar to uz Rīgu.
”Katrā ziņā ģimene dod aizmugures sajūtu, drošību, ka viens otru pabalstīs.
Agnese strādā skaistumkopšanā, ko tikai viņa neizmācījās! Par masieri, frizieri, vizāžisti. Inese pabeidza grāmatvežus ekonomistus, tad sāka studēt juristos. Vecākais dēls pabeidza jūrskolu, jaunākais studē Klaipēdā psihologos.
Mēs neesam lieli mīlinātāji, bet silda tādi brīži, kad visi sanāk kopā mājās. Tad bērni ņigu ņegu, suns pa vidu, pieaugušie sarunājas… Tas tik forši! Es pat nezinu, vai tad viņi pulcējas ap mani vai paši cits ar citu. Droši vien nozīme mājai, jo visi tur izauguši.”
Mairai ir septiņi mazbērni, pagājušais gads īpašs – pasaulē ienāca trīs. Omītes telefonā burvīgi foto ar bērniem rotaļu laukumā pie mājas.
”To tēvi uztaisīja vecākajām mazmeitām. Tagad jāpaplašina, jo visiem vairs nav vietas,” Maira pasmej, ka ar viņas māju esot tāpat kā ar Rīgu – nekad nav gatava.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
