Aizvadītās
sestdienas vakarā Durbi piepildīja neierasti daudz cilvēku, kas bija ieradušies
viena iemesla dēļ – klātienē baudīt izcilā klavierspēles virtuoza Ļubomira
Meļņika priekšnesumu.

Apkārt skanēja skaļāki un klusāki izsaucieni: “Kāds
prieks tevi te redzēt!”,”Nemaz necerēju, ka tik drīz
satiksimies!”. Tas tāpēc, ka lielākā daļa koncerta apmeklētāju bija
atbraucēji no Rīgas, Liepājas un citām vietām.

Ievadā koncerta rīkotājs Miks Magone sirsnīgi pateicās
visiem par ziedoto laiku un naudu, par vēlmi būt Durbes baznīcā šajā vakarā, kā
arī aicināja ieplānot patīkamai laika pavadīšanai 23. un 24. oktobri. Tad
norisināsies kārtējais mākslas un vietējās ražas festivāls “Zemlika”.
Tālāk kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” mūziķa, čellista Kārļa Klotiņa
izpildījumā skanēja Pētera Vaska, Johana Sebastiana Baha un argentīniešu
komponista Oslvaldo Golijova skaņdarbi, kas klausītājus pārliecinoši ievadīja
kvalitatīvas profesionālās mūzikas pasaulē. Turklāt negribas šo sniegumu
nosaukt par ievaddaļu, jo tā bija tikpat enerģētiska kā galvenā mākslinieka
uzstāšanās.

Ukraiņu izcelsmes pianists Ļubomirs Meļņiks, ko pasaulē
dēvē par klavierspēles inovatoru, tiešām lika brīnīties gan ausīm, gan acīm,
gan dvēselei. Viņa izkoptā un virtuozā spēles maniere, šķiet, neatstāj
vienaldzīgu nevienu. Viņa pirksti, kas prožektoru gaismā atgādināja sārtas
liesmiņas, apbrīnojami ātri un viegli dejoja pa taustiņiem, radot vienreizēju
skanējumu, kas ieguvis nosaukumu – nepārtrauktā mūzika. Pirms katra skaņdarba
atskaņošanas mūziķis vienkāršiem vārdiem raksturoja tā saturu, un tas pat
neprofesionāliem klausītājiem ļāva kopā ar viņu izdzīvot krāšņos skaņas
vēstījumus.

“Ļoti labs “Zemlikas” ievadakords,”
teica kāds no koncerta apmeklētājiem. Tam jāpiekrīt. Tomēr mieru nedod
jautājums, kāpēc šādos koncertos tik maz vietējo iedzīvotāju. Imanta Ziedoņa
fonda “Viegli” padomes locekle Ināra Kehre sacīja: “Mēs,
rīdzinieki, taču šādā veidā iedzīvojamies uz vietējo rēķina. Mēs pametam galvaspilsētas
burzmu, lai klusā lauku baznīciņā baudītu ļoti augstvērtīgu mūziku, ko paši
Durbes un apkārtnes iedzīvotāji nez kāpēc nenovērtē.” Kāpēc tas ir tā? Vai
biļetes uz Dona vai Aishas koncertu arī vietējie iedzīvotāji nepirktu, ja tās
maksātu 17 eiro? Atbildes vēl jāmeklē. Pagaidām jāpriecājas par to, ka svešādo
un mazāk zināmo novērtē no tālākām vietām atbraukušie un pie kultūras
daudzpusīgām izpausmēm pieradušie, kas laiku pa laikam piepilda Durbes šaurās
ieliņas.