Kaut gan pirms četriem gadiem Gaviezes pagasta zemnieku saimniecības “Dārziņi 2” īpašnieks Dainis Veilands kļuva par bioloģisko lauksaimnieku un saņēma sertifikātu, tagad viņš esot nolēmis atsacīties no šī statusa, jo prasības, kas tiekot izvirzītas videi draudzīgi strādājošajiem, viņam liekoties gan reizēm absurdas, gan neizpildāmas. “Es daudz labprātāk strādāju tīrumā, nevis pildu neskaitāmos papīrus,” viņš sacīja.

Brīvā darba režīma priekšrocības

Zemnieku saimniecība “Dārziņi 2” izveidota vēl aizvadītā gadsimteņa beigās. Tā nav liela. Zemniekam īpašumā ir nepilni 20 hektāri zemes. Turklāt četrus no tiem viņš iznomājot kaimiņos strādājošajam dižzemniekam Edgaram Cīrulim. Saimniekošanas virzienu noteikt gavieznieku savulaik pamudinājusi agronoma un bioloģiskās lauksaimniecības celmlauža Imanta Heinacka aicinājumi un viņa domubiedru rosīgā darbošanās mūsu rajonā. “Šo cilvēku ietekmēts, arī es nolēmu atsacīties no minerālā mēslojuma un citu ķīmisku līdzekļu pielietošanas savos tīrumos. Kāpēc audzēt nitrātus saturošu pārtiku, ja manā rīcībā ir kūtsmēsli? Kāpēc apzināti bojāt veselību sev un saviem tuviniekiem?” viņš toreiz sev vaicājis.

Tomēr, neraugoties uz to, ka sirdī un dvēselē visnotaļ atbalstījis un arī tagad joprojām piekrītot bioloģiskajiem lauksaimniekiem, ar savas saimniecības sertificēšanu D.Veilands neesot steidzies. Strādājis savā nodabā un atbilstoši paša patikšanai. “Man ir brīvais darba režīms,” zemkopis palepojās, stāstot par to, cik neatkarīgs sava darba ritma izvēlē esot viņš un cik smagi nākoties strādāt pilsētā, lai nopelnītu līdzekļus, viņa tuvākajiem piederīgajiem. Sertifikātu saņēmis tikai pirms pāris gadiem, kad izpildījis visas pārejas perioda pārbaudes.

Sertifikāta saņemšana nav attaisnojusies

Zemnieks to īpaši neuzsvēra, tomēr varēja nojaust, ka tolaik viņu bija ieinteresējusi arī iespēja saņemt bioloģiskajiem lauksaimniekiem paredzētos atbalsta maksājumus. Te nu gan jāpiebilst, ka ne jau “Dārziņi 2” saimnieks bija vienīgais, kurš uz tiem cerēja. Tomēr, tāpat kā daudzi, piedzīvojis vilšanos. Patiesībā palīdzība izrādījusies maznozīmīgāka, nekā ticis solīts, toties prasības bijušas stingras. Tās, iespējams, striktas uzturētas apzināti, lai samazinātu pretendentu skaitu, atsijājot mazāk uzņēmīgākos. Saimniekošanu sarežģījušas arī ar sertificētas sēklas iegādi saistītas problēmas. Zemnieks pastāstīja, ka par šīm lietām konsultējies ar pazīstamo sēklaudzētāju Viesturu Niedolu, kurš tāpat uzsvēris, ka Eiropas Savienības izvirzītie noteikumi mūsu zemes apstākļos ne vienmēr ir izpildāmi. Pat sēklu maisi esot jākrauj tā, kā tiek norādīts no augšas, kaut gan tieši tādā krāvumā, kā novērojis praktiķis, mēdzot midzeņus iekārtot peles.

“Raženie rudzi, ko pērn izaudzēju, aizgāja bojā, sapuva uz lauka. Laika apstākļi bija ļoti nelabvēlīgi. Pašam sava kombaina man nav, bet kaimiņi, kas man allaž bijuši atsaucīgi, bija aizņemti, vācot savas druvas,” viņš pastāstīja. Bet, tikai konstatējot faktu, ne jau tāpēc, lai lieku reizi pasūrotos par notikušo. Tomēr radās iespaids, ka arīdzan pērnruden ciestie zaudējumi tikai pasteidzinājuši viņu pieņemt lēmumu par atteikšanos no bioloģiskās lauksaimniekošanas. “Nekas jau tamdēļ nemainīsies. Strādāšu arī turpmāk tāpat kā to esmu iesācis darīt – videi nekaitīgi,” viņš teica, piebilstot, ka toties jutīšoties brīvs no visādām saistībām un dokumentu kārtošanas. “Melnais posms ir garām. Es domāju, ka turpmāk man neklāsies sliktāk,” viņš cerīgi pabeidza sarunu.

Paredz, ka tā rīkosies arī citi

“Tā tas ir. Ēra, kad atbalstu varēja saņemt par saimniecības zaļumu, diemžēl ir beigusies. Šis ir pēdējais gads, kad vēl dzīvojam pa vecam un saņemam maksājumus par apstrādātajiem hektāriem, neraugoties uz to, ko tajos audzējam,” sacīja Liepājas Bioloģisko lauksaimnieku biedrības priekšsēdētājas vietnieks Jānis Pakalns. Turpmāk visu izšķiršot tikai saražotās tonnas un litri. Jau ar nākamo gadu spēkā stāsies jaunie noteikumi. “Prasības izpildīt nebūs viegli. Turklāt katram kilogramam ir jābūt dokumentāli pierādītam. Paredzu, ka Dainis Veilands tāds nav vienīgais, nespējot izpildīt prasības, daudzi zemnieki būs spiesti domāt, kā rīkoties,” prognozēja J.Pakalns.

Gaviezes pagasta lauku attīstības speciāliste Agrita Tarvida atzina, ka jutusies šokēta, kad uzzinājusi par D.Veilanda lēmumu izstāties no sertificēto bioloģisko lauksaimnieku saimes. “Tas ir izdarīts dusmu uzplūdā, pēc kādas kontroles vai cita sarūgtinājuma. Bet kontrolieri brauca un brauks vēl vairāk. Ar to bija jārēķinās, ka tas nav viegls pasākums. Tomēr vajadzēja saturēties un nostrādāt vismaz šo gadu, līdz stāsies spēkā jaunās saistības,” viņa sacīja. Bet tagad varot pat notikt tā, ka zemniekam liek atmaksāt līdz šim programmas “Agrovide” pasākumu ietvaros saņemto atbalsta naudu.

Izziņai

– Saskaņā ar institūcijas “Vides kvalitāte” Zemkopības ministrijas mājaslapā sniegtajām ziņām no 1998. līdz 2002.gadam bioloģiskās lauksaimniecības pretendentu skaits palielinājās no 39 līdz 353 saimniecībām.
– No tām 2002.gadā sertificēja 74 saimniecības.
– Saimniecību kopējā platība palielinājās no 1426 līdz 16934 hektāriem.
– Saskaņā ar Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienības informāciju 2002.gadā bioloģiskajās saimniecībās saražots 6300 tonnu graudu, 4565 tonnas piena, 2100 tonnas kartupeļu un dārzeņu, 69 tonnas medus.
– Bioloģiskajai lauksaimniecībai mūsu valstī raksturīga daudznozaru ražošana. Ar piensaimniecību nodarbojas 25 procenti saimniecību, ar graudkopību – 21 procents, ar dārzeņkopību – 12 procentu, ar augļkopību – 10 procentu un ar cūkkopību – 10 procentu saimniecību.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Lauksaimnieks Dainis Veilands nevēlas, ka viņu apkrauj ar papīriem.