“Nīcā dzimis, audzis esmu un tālumā tās vārdu nesu,” savu dzeju piesauca pazīstamais augļkopis Eglons Brūns, Nīcas kultūras namā 23. janvārī, savā vārda dienā, atverot grāmatu “Ābeļu selekcijā”. Uz galda gozējās ap desmit paša selekcionētu šķirņu āboli, kurus pasākuma viesi varēja nogaršot un izvērtēt.

Protams, 13 hektāru lielajā dārzā Rudē ābeļu aug, ka ne saskaitīt. Dārzu “Meldros” E. Brūns kopj ar bioloģiskām metodēm, nelietojot nekādas ķimikālijas. Dārznieks ir slavens arī ar gardiem bumbieriem, plūmēm un veselības stiprināšanā noderīgajiem plūškokiem. Grāmatas “Ābeļu selekcijā” pēcvārdā autors atzīstas, ka neesot mēģinājis pārrakstīt gudrāku speciālistu grāmatas, tik mazliet padalījies ar savām atziņām selekcijā un bioloģiskajā augļu dārzkopībā.

Nīcas novada dome ieguldījusi 300 eiro šīs grāmatas izdošanā. Domes priekšsēdētājs Agris Petermanis atklāja, ka pašvaldība apsolījusi arī finansēt selekciju ‘Nīceniece’ reģistrācijai par šķirni, lai vārdi “Nīca” un “nīceniece” paliktu vēsturē. “Pasaule balstās uz dullajiem. Mums Nīcas novadā dzīvo ģeniāls cilvēks. Ne vienmēr ģēniji vai pravieši savā zemē tiek cienīti, tāpēc man ir liels prieks, ka mēs pamanījām, ka mums ir ģēnijs vai pravietis,” apsveikuma runu sāka A. Petermanis. “Tā nerunājiet, es apraudāšos,” iestarpināja E. Brūns. Viņu aizkustināja arī Otaņķu un Nīcas mazpulku sveiciens – uzgleznota ābelīte.

Par dullumu E. Brūns pretī nestrīdējās. “Māte man teica – dullais, dullais, nu, ko tu atkal dari! Savu darbu selekcijā oficiāli sāku 1956. gada pavasarī. 1957. gada rudenī biju jau izaudzējis dārzu. Kad nolēmām taisīt savu māju uz savas “Mielavu” zemītes, tad es biju pirmais, kas ieaudzēja ābeles un bumbieres. Pirmā selekcija ir no tiem laikiem, kad gāju no Banažgala uz Nīcu kājiņām uz skolu. Biju pats jaunākais un mazākais savā klasē, pusrikšiem skrēju kopā ar zēniem, kas bija pārauguši kara dēļ. Atpakaļ ejot, skatījos grāvmalē, ka tur ābelītes ir. Es ar nazīti izurbinu, kabatā iekšā. Pirmie potējumi tika veikti jau desmit gadu vecumā,” pastāstīja selekcionārs.

Viņš pārbaudījis – lai ābeles būtu piemērotas vietējiem apstākļiem, vajag izmantot vietējās šķirnes, nevis kaut kādas ievestās. “Pie tā esmu centies pieturēties. Selekcijā izmantoju plūmjlapu ābeli, kurai ābolīši ir sīki. Kad saziedināja ar kultūršķirnēm, redziet, kas iznāca, – varēsiet pagaršot. Nažus rokā un pie darba!” aicināja E. Brūns

Grāmata atklāj, ka ābelīšu šķirnēm ir ne viena vien krustmāte – Lelde, Ruta, Elīna, Baiba. Pirmais sēklaudzis ‘Mārīte’ nosaukts jaunības mīlestības vārdā. Šķirni ‘Andiņa’ grāmatas lappusēs uzgāja Otaņķu pagasta pārvaldes bijusī vadītāja Anda Veidele. “Ir garšots un ēsts, kad vēl nebija vārds dots, bija tikai numurs 14-14. Eglons ik pa laikam nesa pagastā mums garšot, un tad balsojām, kas mums labāk garšo. Tā nu selekcionārs laikam piefiksējis, par ko esmu nobalsojusi,” teica A. Veidele. Šķirne ‘Lāsma’ veltīta Nīcas vidusskolas direktorei Lāsmai Petermanei.