liepajniekiem.lv
Pircēji daudz neskatoties uz cenu un izvēlas vietējos augļus, dārzeņus, kā arī no tiem ražotu produkciju. “Oliņu” stendā sortiments plašs.
Pircēji novērtē kvalitāti
“Labi pērk skābos kāpostus, ābolus, kartupeļus, zupas. Tās izdevīgas, jo tikai jāuzsilda; pārdodam traukos, ko drīkst likt mikroviļņu krāsnī,” E. Jesere min šobrīd pieprasītāko.
“Zupu veidi ir dažādi: soļanka, skābu kāpostu, frikadeļu, gulaša un gaileņu zupa. Arī plovs, bukstiņu biezputra, daudz dažādu salātu.”
“Oliņu” stendā palaikam ir akcijas cenas. Kad salātiem izlietošanas datums, tajā dienā fasējumam 50 un pat vairāk centu atlaide. Ir cilvēki, kuri iet pirkt tieši to produkciju.
Agrāk Edīte iepirkās lielveikalos. Redzot, cik tur daudz cilvēku, domājusi, ka uz tirgu neviens vairs neiet. “Nekā! Tirgū nāk, jo novērtē kvalitāti,” viņa uzsver.
Uz jautājumu, kurš ēdiens pašai visvairāk garšo, atbild, ka gaileņu zupa, turklāt sēnes ir no vietējiem mežiem.
“Mums sezonā bija arī baraviku zupa, tā vispār ir ekšens!”
Arī marinētie klasiskie gurķīši tik garšīgi, ka mēli var notīt. Kā ne – slaidi un vienāda izmēra tie jau no skata vien kārdinoši.
Kā mazs veikals
16. maijā būs pieci gadi, kopš “Oliņu” saimnieki, Inguss un Kristīne Žīguri, centrā “BAATA” iekārtoja tirdzniecības vietu. Pētertirgū iegāja gadu vēlāk.
“Sākām ar mazumiņu, uz galda divas kastes salātu trauku, divas – ar gurķīšiem. Tā mēs pa šiem gadiem esam paplašinājušies un izveidojuši mazu veikalu,” stāsta Kristīne.
“Cilvēki iecienījuši mūsu marinējumus, jo cenšamies nelikt konservantus, vien sāli, cukuru, etiķskābi, un visiecienītākie ir gurķi.
Šogad bija liela tomātu raža, tie iekonservēti dažādos veidos.
Jaunākās ir zupas un saldēdieni – čia pudiņš, smiltsērkšķu un rabarberu krēms.”
Zupas iecienītas, jo garšīgas kā mājās vārītas, klāt liek kvalitatīvu gaļu. Par tām noteicējs Inguss. Viņš izstrādā receptes un saka galavārdu, kādas sastāvdaļas jāliek. Pats nogaršo, tikai tad ļauj darbiniecēm liet porcijās.
“Viņas ir mūsu bitītes, kas sāk strādāt sešos no rīta, lai tajā dienā klienti varētu zupu nopirkt,” Kristīne saka ar sirsnību. Tādu pašu epitetu velta arī Edītei tirgū.
Ingusu un Kristīni sastopam pie tirdzniecības centra stenda. Viņš atvedis produkciju, bet Kristīne – aiz letes. Ir saslimusi pārdevēja, un saimniece viņu aizstāj. Tas nozīmē, ka savus darbus varēs sākt darīt, tikai vakarā pārbraukusi. Nav cita cilvēka, kurš varētu darīt otra vietā.
Ziemas sezonā strādā septiņi cilvēki, vasarā – vairāk, bet vienmēr pamatkodols – Kristīne un Inguss.
“Pārstrādātā produkcija – marinējumi, kulinārija –, ir mūsu pašu ražojumi. Lai būtu sortimenta dažādība, cilvēkiem lielāka izvēle, mums – apgrozījums, klāt ņemam produkciju no vietējiem audzētājiem. Piemēram, tagad uz letes nonāk durbenieka Ērika Putras siltumnīcā audzēti lociņi.
Ziemas mēnešos ienākumi mazāki, it sevišķi lielveikalā. Tirgū citādāk – kad ārā auksts, labi pērk ābolus, kartupeļus. “BAATA” atdzīvojas, kad pienāk vasara un Liepājā iebrauc tūristi.
“Tad lielāks apgrozījums un mums vieglāk, bet ziema ir, atklāti sakot, izdzīvošanas laiks,”
Kristīne nopūšas.
Šogad decembrī juta, ka atbrauca daudzi latvieši no ārzemēm, tad pirka vairāk. Štovēja kāpostus tā kā nevienu gadu – katru dienu cehā vārīja lielus grāpjus.
Tirgo Liepājā un citur
“Ar vīru esam pozitīvi cilvēki, bet brīžiem papukojamies. Es saprotu, ka jādomā par Ukrainas karu un militārajām jomām, bet uzņēmēji, kas valstij gādā nodokļus, mazliet atstāti novārtā,” Kristīne vērtē.
Inguss izteikumos ir asāks:
“Mēs diendienā skrienam, darām, raujamies… tikai tāpēc, lai nomaksātu valstij nodokļus? Šajos laikos tā ir. Kad esmu tos nomaksājis, tad esmu priecīgs.”
Nav īstais brīdis jautāt, kas zemniekam rada gandarījumu darbā. Ingusam to dod bērni un mazmeita, ar viņiem kopā pavadīts laiks.
Viņš atzīst, ka no optimista kļuvis par pesimistu: “Valstī dažādas prioritātes – medicīna, aizsardzība un citas –, bet kur palika uzņēmēji, kas tās prioritātes ēdinās? Pat lielie zemnieki balsī sauc, ka šajā ziņā esam grāvī, ko tad mēs lai sakām?”
Inguss grib, lai valsts maina nodokļu politiku, un viņam ir daudz jautājumu amatpersonām, kas par tiem lemj: “Kāpēc bija vajadzīgs dārzeņiem un augļiem uzlikt 12% PVN? Tikai tamdēļ, lai izdabātu Eiropai? Izskatās, ka sāksies ēnu ekonomika, jo produkciju vairs neņems ar pavadzīmi, bet norēķināsies skaidrā naudā. Kurš tad būs ieguvējs?”
Neapskaužama situācija, vīru papildina Kristīne. “Roka neceļas paaugstināt produkcijai cenu, jo zinām, ka cilvēki nav spējīgi nopirkt; pensionāriem taču pensijas nepaaugstināja.
Tajā pašā laikā nevaram nodarboties ar labdarību. Mēs esam nodokļu maksātāji, nauda ir jādabū.”
Ģimene nepaļaujas tikai uz Liepājas tirdzniecības vietām. Kristīne papildu peļņai brauc uz tirgiem. Piektdienās viņa ar produkciju ir Aizputē, sestdienās – Saldū. Tur arī “Oliņiem” savi klienti, kas viņu gaida.
“Cīnāmies, citādāk jau nevar,” saimniece pasmaida un aizsteidz stenda otrā pusē pie kastēm iesvērt ābolus. Pircēji piestāj ik pa laikam.
Oļegs un Ludmila Jančenko lūdz iesvērt ābolus, konkrētas šķirnes. “Cenšamies visu laiku pirkt vietējo pārtiku, sevišķi augļus,” saka sieva. “Tā ir vieglāk un vienkāršāk,” piebilst vīrs.
“Kad izbraucam kaut kur uz ārzemēm – Turciju, Ungāriju –, kurp pēc tam gribas braukt? Uz Latviju. Tāpēc ka vislabākā vieta ir mūsu zeme. Tāpat āboli – vislabākie mūsu veselībai ir tie, kuri auguši šeit.”
Savukārt pastāvīgais pircējs Ralfs šoreiz pērk olas un reklamē: “Te arī garšīgi marinējumi un ābolu sula.”
Kristīne paskaidro, ka olas ir no vīra vecākiem, viņiem liela vistu saime. Tās ne tikai dabū graudus, bet arī dažādus sakņu biezumus no “Oliņu” pārstrādes ceha.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.