Otrajās Lieldienās pie Pedagoģijas akadēmijas rīta agrumā pulcējās bariņš liepājnieku, kam miera nedeva talkošanās prieks. Šajā reizē “Optimistu pulka” vadītāja Skaidrīte Solovjova visu bija saplānojusi ar tādu nolūku, lai kaut kas izdotos Kazdangas pusē. Kazdangas parkā talciniekus jau gaidīja motorzāģētāju brigāde. Un, līdzko atbraucēji bija izkāpuši no autobusa un nostājušies bezpalīdzīgā bariņā, zāģeri rāva vaļā zāģu dziesmu.

Nevietā ieaugušās krūmāju pīckas krita viena pēc otras kā nopļautas, talciniekiem atlika vien pieliekties un tās uzlasīt. Kaudzēs sanestas, sausu iekuru sakarsētas, žagaru maikstis sāka pārvērsties baltos dūmu mutuļos, kas cēlās pret saulainajām pavasara dienas debesīm. To, ka “optimisti” prot strādāt, viņi pierādījuši daudzajās izbraukuma talkās jau kopš tālā 1986.gada, kad pirmo reizi devās veikt savus labos darbus. Dažu stundu laikā aiz Kazdangas pils bija sakopta plaša džungļos ieaugusi platība. Tagad tur atkal valda cilvēka iedibināta kārtība.

Nodarbināti savā mikrokolektīvā, latviešvalodīgie pat nebija pamanījuši, pa kuru laiku viņu bariņā radušies arī krievvalodīgie palīgi.

Programmas otrajā daļā, kas sekoja pēc kazdandznieku sarūpētā lieliskā pelēko zirņu cienasta un Kazdangas ražojuma kefīra baudīšanas, tika gandrīz nemitīgi dziedāts. Vispirms priekšā nāca meitas latvju tautas tērpos. Tad Zdzislavs Romanovskis ar daudz pieredzējušo divpadsmitstīgu ģitāru. Bet programmas nobeiguma daļā uz skatuves, krieviskā gaumē košas goda drānas apvilkušas, stājās tās pašas noslēpumainās talcinieces Tad nu gāja vaļā neviltotā krievu tautas dvēsele – straujš dejas ritms, uz kustību pārgalvībām mudinošs bajāna pavadījums un pāri visam dziesmas nebēdnība. Uzstājās Liepājas Multinacionālā kultūras centra “Unisons” ansamblis Jekaterinas Cemas vadībā.

“Kurzemes Vārds”