Otaņķnieki nolēmuši pievērsties augļkopībai un zemeņu audzēšanai. Par to varēja pārliecināties pagājušās nedēļas nogalē, kad uz pagasta lauku attīstības speciālistes Dzintras Bitenieces izstrādātā projekta “Dārzkopībā nodarbināto progresīvās prakses un kvalifikācijas celšanas programma” pirmo nodarbību bija sapulcējušies aptuveni trīs desmiti lauku saimniecību īpašnieku.

“Līdz šim ar dārzkopību un zemeņu audzēšanu pagastā nodarbojās tikai daži iedzīvotāji. Lieliska pieredze un zināšanas ir bioloģiskajam dārzkopim un “Meldru” saimniekam Eglonam Brūnam, arī Gunai Kalnai un Indrai Spēkai, taču gribam panākt, lai daudz vairāk cilvēku pievērstos šīm lietām. Tirgus atrodas tepat mums blakus, aiz ezera – lielpilsētā. Ir visas iespējas strādāt. Kaut kas jādara, lai izkļūtu no pieticības. Paši redzat, ka ar graudkopību neveicas, šoziem atkal rudzu sējēju iestrādes papostījis kailsals,” sacīja projekta autore.

Tieši vēlēšanās cilvēkiem palīdzēt pamudinājusi Dzintru Bitenieci ķerties pie projekta, kas viņas mūžā esot pirmais, bet tagad, kad maisam gals vaļā, vairs ne pēdējais šāds gara darbs. Grūtības neierastā uzdevuma veikšanā pārvarēt palīdzējusi projekta uzraudze Mairita Bruže, kā arī pašvaldības priekšsēdētāja Anda Veidele un Tabita Pirtniece. Par to viņām tika teikts liels paldies. Arī projekta autorei – par uzdrīkstēšanos, jo kādreiz taču ir jāsāk.

Pirmo nodarbību vadīt bija uzaicināta Lauku izglītības un konsultāciju centra dārzkopības konsultante un viena no šajā jomā kompetentākajām speciālistēm Latvijā Ligita Rezgale. Savā priekšlasījumā otaņķniekiem viņa centās iedrošināt cilvēkus darboties un uzskatāmi salīdzināja, ar ko mazdārziņu kopšana atšķiras no komercdārzkopības. Pirmkārt, tā esot uzņēmība strādāt vērienīgi. Ja mazdārziņu apsaimniekotāji parasti aizbildinoties ar to, ka ābolus un bumbierus nav, kur likt, un tie no gada gadā sapūstot turpat zemē pie koka, tad komercdārznieki esot tie, kas nesūdzas par iespēju trūkumu un prot ne tikai izaudzēt daudz un kvalitatīvus augļus, bet spēj atrast savai produkcijai noietu. Taču, lai tā rīkotos, ar drosmi riskēt vien nepietiek. Komercdārzkopjiem, kuru galvenais mērķis esot pelnīt naudu, nemaz nav svarīgi, vai dārzā augošo augļu šķirnes viņiem pašiem garšo vai negaršo. Svarīgi esot tikai tas, ka viņu audzējumu pērk. Par to, ka uzņēmējdarbībai ir izredzes, liecinot fakts, ka šobrīd tirgū vietējo ābolu piedāvājums ir beidzies, bet pieprasījums pēc tiem aug un cenas strauji ceļas. Turklāt šiem cilvēkiem nepieciešamas pamatīgas zināšanas ne tikai augļkopībā, bet arī uzņēmuma vadīšanā, darba aizsardzībā, tirgzinībās. Viņiem ir jāprot rakstīt atskaites Valsts ieņēmumu dienestam un jāpilda Pārtikas un veterinārā dienesta prasības. Arī darba dienas ilgums mazdārziņos un komercdārzos, kas nereti aizņem pat vairāk nekā desmit hektāru lielas platības, esot atšķirīgs. Pirmajiem tiekot veltītas pāris stundas novakarēs pēc nostrādātas darba dienas, bet otrajiem dažkārt nepietiekot pat ar divdesmit četrām stundām diennaktī. Ar to visu jārēķinās. Taču, ja tāda apņemšanās ir, tad šķēršļu nav.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”