“Man apnika strādāt citiem,” laikrakstam pārliecinoši atklāj jaundibinātā kokapstrādes uzņēmuma SIA “AM WOOD” valdes loceklis Māris Moncevičs. “Pēc vairāku gadu sapņošanas beidzot piepildīju sapni par savu koka dizaina priekšmetu ražotni Grobiņā,” jaunais uzņēmējs ir apmierināts.

M. Moncevičs iekārtojies kādā no brīvajām pirmā stāva telpām pie Grobiņas dzirnavām Kalna ielā. “Tā pa īstam mēs te ienācām novembrī, oktobrī. Pirms tam iekārtojām vidi darbam – savilkām elektrību, ieriktējām krāsni, lai nav akurāt aukstumā jādrebinās. Nupat projekta ietvaros iegādājos pavisam jaunu CNC frēzēšanas iekārtu, tā paver milzīgas iespējas,” skaidro vīrietis. 

Māris nav apguvis ne galdnieka amatu, ne izgājis kādus īpašus kokapstrādes kursus, bet par spīti tam izlēmis pievērsties koka dizaina lietām. “Kas tur ko nemācēt?” smaidot jautā puisis un paskaidro, ka neesot jau gluži iesācējs kokamatniecībā. Arī iepriekš viņš esot strādājis ar daudz un dažādām iekārtām. Kādu laiku meklējis, kas īsti viņam padotos, kas patiktu, un tad izlēmis par labu kokmateriāliem. “Esmu nodarbojies ar dažādiem materiāliem – ar stiklu “UPB”, ar metālapstrādi, celtniecību. Izglītība man ir vidējā, iesāku studijas Rīgas Tehniskajā universitātē, tomēr nepabeidzu. “UPB” nostrādāju diezgan ilgi, bet, tā kā man bija pazīšanās Zviedrijā, aizbraucu tur pastrādāt – koka mājām kasīju nost krāsu, arī no jauna krāsoju. Tā iepazinu darbu ar koku, tur tomēr bija arī sapuvušie dēļi, kas jānomaina, un tā tālāk. Tā arī aizgāja tas viss. Šeit gan pagaidām esmu viens, pats par sevi, bet pamazām veidoju sadarbību arī ar citiem jauniem uzņēmējiem. Un vispār man patīk te darboties. Ja nepatiktu, tad jau darītu kaut ko citu,” laikrakstam atklāj jaunais censonis.

M. Moncevičs stāsta, ka viņa uzņēmuma galvenais knifs ir vecais koks: “Piemēram, jums ir vecs šķūnītis, mēs viņu nograujam, un materiāls gatavs. No kokmateriāliem kaut ko jau pats esmu savācis. Bet visādi citādi meklēju risinājumus – interesējos pie apkārtējiem, ja kādam kas atrodas, maināmies, es kādu instrumentu aizdodu vai kā citādi vienojamies. Bet, ja cilvēkiem ir šādi materiāli un viņi vēlas no tiem atbrīvoties, lai zvana. Man noderēs. Tikai lai nav akurāt sapuvuši. Bet tagad jau cilvēki ir gudri, viņi zina, ka šīs ir vērtīgas lietas. Un ja kāds ķirmis kaut kur iegrauzies – tas nekas, viņu var viegli izindēt un pēc tam pa virsu vēl nāk lakas un citas ķīmijas.”

Māris sola, ka cenu ziņā viņa uzņēmums būs draudzīgs: “Uzskatu, ka nav jēgas uzlikt tādu ciparu, ka neviens pie tevis nevar atļauties nākt, bet darba pašizmaksa gan ir jāierēķina – elektrības patēriņš, laiks, ieguldītais darbs un, protams, materiāls. Kaut kas jau jānopelna arī ir, nekāds sarkanais krusts pie durvīm nav pielikts.” Laika gaitā uzņēmējs lielāko pārdošanu gribētu virzīt uz ārvalstīm. 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 25. janvāra numurā.

#kvards-20190125-04#