Kad pērnā gada novembra izskaņā Pāvilostā pirmo reizi notika Nēģu diena, organizatori par cilvēku lielo atsaucību bija ļoti pārsteigti. Tā pārliecināja, ka pāvilostniekiem šādi svētki ir vajadzīgi, šī iemesla dēļ Nēģu diena nosvinēta arī šogad. “Svētku galvenais mērķis ir parādīt gan mūsu zvejniekus, gan viņu darbu,” saka viena no to rīkotājām Irina Kurčanova. Zvejnieki un tirgotāji apliecina, ka pieprasījums pēc vietējām zivīm ir liels arī ikdienā.

Visas dienas garumā svaigus nēģus apmeklētājiem piedāvāja zvejnieku saimniecība “Santa VV” un Ēriks Freidenfelds, bet liels pieprasījums bija arī pēc citādas zivju produkcijas zivsaimniecības uzņēmumam “Kaija”, kurā darbojas Pētermaņu ģimene. Jānis Pētermanis ir lielākais piekrastes zvejnieks Pāvilostā un vairāku gadu garumā īstenojis daudzus zvejniecības attīstības projektus.

Pirmajos nēģu svētkos no apmeklētājiem nācās dzirdēt, ka darba dienā piekrastes pilsētā neesot kur zivi nopirkt, tomēr Pāvilostas zivju veikala saimniece Iveta Pētermane tam īsti piekrist negrib: “Šogad veikaliņā pārdošana iet labi, cilvēkiem vairs nav jābrien pie mums pa dubļiem, var piekļūt normāli. Joprojām strādājam arī svētdienās, jo pieprasījums ir.”

Par to, vai Pāvilostā būtu nepieciešams vēl kāds veikaliņš, I. Pētermane saka, ka veselīga konkurence vienmēr ir vajadzīga, tomēr par dzīvotspēju viņa tik pārliecināta nav.

“Ja mēs paši netirgotos Liepājas Pētertirgū, nezinu, kā būtu ar veikala uzturēšanu. Tūrisma sezonā pārdošana iet no rokas, bet sezonas beigās šaubos, vai izdzīvotu pat bez konkurentiem.”

Liela daļa Pāvilostā ķerto nēģu tiek vesti uz Carnikavu. I. Pētermane paskaidro, ka zvejnieki to dara vienīgi tā iemesla dēļ, ka tur ir lielāka pirktspēja un vairāk cilvēku.

Pāvilostā, pat Liepājā, nēģus tādos apjomos pārdot neesot iespējams.

Pāvilostā bez Pētermaņiem ir vēl vairāki komerczvejnieki – Jānis Vīgants, Ēriks Freidenfelds, Edgars Kristapsons un Igors Popkovs.

Jaunais zvejnieks E. Kristapsons novērojis, ka pieprasījums pēc Baltijas jūras zivīm ir diezgan liels. Esot arī ko zvejot, lai gan tas atkarīgs no sezonas.

“Ja kādā brīdī jūrā ir vējš un nav nozvejas, tad no augusta līdz janvārim situāciju glābj nēģi, kas nāk Sakas upē. Pārsvarā visiem, kam ostā ir zvejas kuģi un kas zvejo Baltijas jūrā, ir licences uz nēģu murdiem, līdz ar to tas, sezonām mainoties, veido līdzsvaru – ziemā, kad jūra ir tukšāka, pārorientējamies uz upēm un otrādi. Liegums nēģiem sākas pēc janvāra, tad pievēršamies jūras zvejai.”

Lai arī vienmēr gribētos nozvejot vairāk, Edgars nesūdzas. Pēdējos gados Pāvilostā parādījusies jauna aktualitāte – lašu zveja ar āķiem.

“Tā aizgūta no Polijas zvejniekiem pieredzes apmaiņas braucienā. Poļu zvejnieki pastāstīja, kas un kā darāms, tad arī Latvijā izveidoja licences, lai varētu šādi zvejot. Mums ir divi trīs kuģi, kuri zvejo uz āķu jadām, tas ir jaunieviesums.” E. Kristapsona SIA “AJA 3” gan ar to nedarbojas.

“Tas, ka šobrīd zivju nav tik daudz, kā gribētos, visdrīzāk ir padomju laika negausīgās zvejošanas sekas, kad milzīgs daudzums kuģu zvejoja katru dienu, pārzvejojot limitus. Tobrīd resursu izvērtējums ar skatu uz nākotni nepastāvēja. Piemēram, Norvēģijā mencas ir desmit reizes lielākas nekā mums, arī nozvejas ir desmit reizes lielākas. Tas parāda, ka jau agrāk viņi savus resursus taupīja un lietoja gudrāk. Savukārt mēs izpelnījāmies aizliegumu zvejot mencas, lai atjaunotos resursi. Ir jāattīsta labāki un kvalitatīvāki zvejas rīki, jāzvejo ar prātu, gudrāk, un viss būs,” ir pārliecināts E. Kristapsons.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 6.novembra numurā.

#kvards-20191106-04#